Kad leģendārā basketboliste Ula Veremejenko pirms kāda laika paziņoja par savu aiziešanu no lielā sporta, daudzi sabiedrības pārstāvji uzdeva vienu būtisku jautājumu – kas notiks ar viņas vārdā nosaukto fondu? Vai šī organizācija, kas solīja spožu nākotni jaunajiem talantiem un atbalstu grūtībās nonākušajiem, turpinās savu darbību, vai arī tā izgaisīs tāpat kā spožā atblāzma no basketbola arēnu prožektoriem? Ilgu laiku par fonda aizkulisēm valdīja kurls klusums, līdz parādījās pirmās ziņas par aizdomīgām aktivitātēm un mainītiem darbības virzieniem.
Daudzi fonda līdzgaitnieki un bijušie darbinieki tagad atklāj pavisam citu realitāti. Izrādās, ka pēc Ulas aiziešanas fonda līdzekļu izlietojums ir piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas. Sākotnēji iecerētie atbalsta pasākumi bērniem un jauniešu sporta nometņu organizēšana ir palikuši otrajā plānā, kamēr priekšplānā izvirzījušās saviesīgas tikšanās, kuras vairāk atgādina šerbatiha cienīgas dzīres nekā labdarības organizācijai piedienīgus pasākumus. Avoti, kas vēlējās palikt anonīmi, stāsta par grezniem vakariem, dārgiem restorāniem un izklaidēm, kuru finansēšana tiek piesegta ar administratīviem izdevumiem.
Situācija kļūst vēl mulsinošāka, iedziļinoties finanšu atskaitēs. Ja agrāk katrs eiro tika rūpīgi skaitīts, lai nodrošinātu inventāru bērnu sporta skolām, tad tagad lielākā daļa ziedojumu tiek novirzīti “reprezentācijas vajadzībām”. Vai tiešām šī ir tā mantojuma daļa, kuru vēlējās atstāt basketbola ikona? Sabiedrības neizpratne aug, jo, kamēr fonds rīko dārgus pasākumus, daudzi jaunie basketbolisti, kuri cerēja uz fonda atbalstu, paliek bez vajadzīgā aprīkojuma. Šī kontrasta dēļ rodas jautājums par patiesajiem motīviem, kas vada fonda pašreizējo vadību.
Paši fonda pārstāvji gan kategoriski noliedz jebkādus pārkāpumus, uzsverot, ka visas aktivitātes ir vērstas uz fonda atpazīstamības veicināšanu. Viņuprāt, lai piesaistītu lielākus ziedotājus, esot nepieciešams uzturēt noteiktu dzīvesveidu un rīkot pasākumus, kas piesaista uzmanību. Tomēr skeptiķi norāda, ka šāda stratēģija ir visai dīvaina organizācijai, kuras galvenais mērķis bija sniegt palīdzību. Vai šis ir vienkārši neveiksmīgs menedžments vai apzināta fonda resursu izmantošana personīgām vajadzībām?
Šī stāsta turpinājums sola būt vēl intriģējošāks. Kamēr sabiedrība gaida konkrētus pierādījumus par labdarības mērķu realizāciju, fonda vadība turpina savu dzīvesveidu, ignorējot kritiku. Ulas vārds, kas kādreiz bija sinonīms godīgai spēlei un cīņassparam, tagad tiek locīts pavisam citā kontekstā. Ir skaidrs, ka jautājums par fonda turpmāko likteni un tā patiesajiem mērķiem paliek atklāts, un ikviena jauna detaļa par šiem greznajiem pasākumiem tikai vairo aizdomas par to, kas īsti notiek aiz slēgtām durvīm.
