Klusums telpā kļuva gandrīz taustāms, kad Miks Galvanovskis atgriezās atmiņās par savu bērnību, laiku, kad katra sīkākā detaļā slēpās milzu pasaules nozīme. Aptuveni piektajā klasē topošais mūziķis un uzņēmējs dega vienā vienīgā kvēlā vēlmē – viņa kabatās un prātā virmoja sapnis par bumbiņu pistoli, rotaļlietu, kas tobrīd bija puišeļu pasaules centrs un galvenā valūta pagalma autoritātes cīņās. Visi apkārtējie vienaudži skrēja apkārt ar šiem plastmasas ieročiem, un Miks izmisīgi vēlējās būt daļa no šīs kompānijas, iekļauties kopējā ritmā un piedzīvojumos.
Tomēr viņa tēvs bija kategorisks. Viņa vārds skanēja kā akmenī cirsts likums: šāda rotaļlieta mājās nebūs un punkts. Šis stingrā tēva aizliegums radīja smagu sienu starp Mika bērnišķīgo pasauli un pieaugušo noteikto kārtību. Kad apkārtējā pasaulespiediens kļuva pārāk stiprs, zēns izdarīja izvēli, kas aizsāka veselu notikumu virkni – viņš nolēma rīkoties patstāvīgi un slepeni sakrāt naudu, lai iegādāties iekroto mantu aiz muguras. Tas bija kluss dumpis pret autoritāti, kuras pamatā bija bērnišķīga vēlme pēc piederības.
Sirds sitās straujāk un plaukstas svīda, kad kāroto pistoli izdevās iegūt savā īpašumā. Bet mirkļa eiforija ātri gaisa, jo gandarījumu nomainīja smagums ap sirdi – noteiktais aizliegums bija pārkāpts. Bailēs no sekām un soda, Miks izdomāja stāstu, mēģinot iestāstīt, ka rotaļlieta it kā esot atrasta. Taču ģimenē, kurā katrs skatiens un nopūta tika uztverta bez vārdiem, meliem nebija ilga mūža.
Tēva reakcija burtiski salauza jebkādas gaidas. Nebija bargo sodu vai paceltas balss, kuras priekšlaicīgi baidījās zēns. Tēvs paskatījās uz dēlu un ar negaidītu sapratni un sajūsmu piedāvāja kopā doties izmēģināt jauno rotaļlietu. Tajā pašā sekundē Miks saprata, ka melot vairs nav iespējams un ka patiesība, lai arī cik biedējoša tā šķistu, atklāj pavisam citu – daudz dziļāku – savstarpējo attiecību līmeni. Šī epizodiskā bērnības mācība kļuva par fundamentālu pamatu visai dzīvei: «Mani vecāki visu dzīvi man mācīja, ka mēs savējiem nemelojam. Mēs esam atklāti – ja mums ir problēmas, mēs tās risinām, nenoklusējam lietas,» vēlāk atzina Miks. Šis stāsts palika viņa atmiņā uz mūžu kā nepārvērtējama vērtība par uzticēšanos un patiesu brīvību būt vienam otram blakus bez maskām.
