Ilggadējais un harizmātiskais Dailes teātra aktieris Juris Bartkevičs savas garās un ražīgās karjeras laikā ir pieredzējis dažādus brīžus, taču viena konkrēta epizodiska tikšanās viņa atmiņā iespiedusies uz mūžu. Kopumā nostrādājis uz Liepājas un Dailes teātra skatuves 56 gadus, viņš ir kļuvis par īstu paraugu un mentoru jaunākajai paaudzei. Svinot savu 76. dzimšanas dienu, meistars neslēpj, ka viņa vitalitātes noslēpums slēpjas neizsīkstošā enerģijā un mediķu sniegtajā atbalstā, kas ļauj viņam saglabāt lielisku formu. Tomēr, saņemot prestižu atzinību – Harija Liepiņa balvu –, viņš publiski dalījies ar kādu amizantu un pilnīgi negaidītu stāstu par savu vienīgo reizi mūžā piedzīvoto sastapšanos ar pašu leģendāro skatuves klasiķi Hariju Liepiņu.Tas noticis vietā, kur neviens no viņiem nebūtu varējis prognozēt šādu teatrālu un dzīvespriecīgu krustošanos. Viss sākies pavisam mierīgi un ikdienišķi, kad Juris kopā ar saviem labākajiem draugiem devies tradicionālā makšķerēšanas braucienā uz Ventas upi, lai ļautos klusumam, dabai un copes azartam.
Neviens no klātesošajiem pat nenojautis, ka šī parastā diena ūdeņos izvētīsies par neaizmirstamu anekdoti, kas pārvērtīsies leģendā atmiņu plauktos. Laivojot pa upi, kompānija pamanījusi kādu vīru, kurš sēdējis laivā sarkanā kreklā un aizrautīgi ķēris sapalus. Sākotnēji vīru kompānija nebūt nav novērtējusi augstu – starp makšķerniekiem pavīdējusi visai skeptiska un kritiska doma par to, kas gan šis nezināmais un dīvainais tēls varētu būt. Viņi pat jokojot apsvēruši versiju, ka tas varētu būt vienkārši vietējais piekrastes saimnieks vai nejaušs cilvēks, kurš izvēlējies nepiemērotu vietu savai atpūtai. Taču drīz vien situācija ieguvusi pavisam citu pavērsienu, kad nezināmais vīrs pats piebraucis ar savu laivu tieši klāt viņiem, pilnībā pārliecināts, ka pārējie viņu neatpazīst.
Tajā pašā laikā pats Harijs Liepiņš par saviem sarunubiedriem nezinājis pilnīgi neko, kas radījis īpašu, nepiespiestu un viegli komisku gaisotni. Sācies īsts makšķernieku stāstu maratons, kurā vecmeistars dalījies ar saviem piedzīvojumiem, un šie stāsti noslēgušies ar pilnīgi neticamiem un fantastiskiem elementiem. Liepiņš ar vislielāko nopietnības pakāpi un aktierisku meistarību stāstījis, ka viņš savulaik krastā esot izjājis uz milzīgas līdakas muguras, cieši turot to aiz ausīm. Šis absolūti trakulīgais un aizraujošais stāsts Bartkevičam iespiedies atmiņā tik spilgti, ka viņš to atceras ar smaidu uz lūpām vēl šobaltdien, glabājot sirdī šo vienīgo, bet tik kolorīto un sirsnīgo satikšanos ar izcilo kolēģi.
