Kopš brīža, kad Latvija atvadījās no izcilās un pasaulē cienītās indiešu sakrālās dejas priesterienes un mākslinieces Vijas Vētras, ir pagājuši jau divi mēneši. Viņas pēdējā dzīvesvieta bija tālu prom no dzimtenes, taču sirdī viņa vienmēr palika piederīga Latvijai. Tāpēc nebija pārsteigums, ka leģendārā māksliniece savu mūža noslēgumu vēlējās rast tieši šeit – savā dzimtajā zemē. Viņas pēdējā griba bija skaidra un nepārprotama: tikt apbedītai Rīgas Meža kapu prestižajā Mākslinieku kalniņā. Tomēr, ierodoties šajā svētajā vietā, realitāte izrādās krietni skarbāka un sirdi plosošāka.
Mākslinieku kalniņa centrā, vietā, kurai vajadzētu būt godpilnai un sakoptai, apmeklētājus sagaida vien skumja un tukša aina. Nav ne pieminekļa, ne pienācīga kapakmens, ne jebkādas cieņas apliecinājuma, ko sagaidītu, domājot par šāda mēroga personību. Vienīgais, kas iezīmē šo būtisko atdusas vietu, ir neveikls, aizaugušā zālē iedurts koka miets. Uz tā uzsprausta vienkārša lapiņa ar uzrakstu „Vētra”, kas izskatās drīzāk pēc pagaidu marķējuma, nevis mūžīgās atdusas piemiņas zīmes. Šis koka miets šķiet kā kliedziens pēc uzmanības un atbildības, kas šobrīd iztrūkst.
Kad žurnālisti vērsās pie „Vijas Vētras fonda” pārstāves Liānas Putniņas, lai noskaidrotu iemeslus šādai situācijai, atbildes bija tikpat neskaidras. Pašlaik nav pat aptuvena skaidrojuma, kad tiks veikti nepieciešamie darbi, lai sakārtotu kapavietu un beidzot īstenotu mākslinieces pēdējo vēlēšanos. Šī situācija raisa pamatotu neizpratni un aizvainojumu visos tajos, kuri Vijas Vētras talantu cienīja un viņas ieguldījumu Latvijas kultūrā vērtēja kā neizmērojamu.
Atgādināsim, ka Vija Vētra devās mūžībā šī gada 11. aprīlī, sasniedzot 103 gadu vecumu. Viņas atvadīšanās ceremonija 24. maijā Rīgas Latviešu biedrības namā bija emocionāla un piepildīta ar mīlestību, godinot viņas garo, radošo un spožo dzīves gājumu. Toreiz šķita, ka viss noritēs saskaņā ar plānu, taču divus mēnešus vēlāk redzamais koka miets kapos liek uzdot jautājumus par patieso attieksmi pret mākslinieces mantojumu. Tas, ka tik izcila personība šobrīd atdusas zem tik nolaistas un nepamanāmas zīmes, ir drūms kontrasts viņas dzīves spožumam. Vai tiešām Latvijas leģenda ir pelnījusi, ka par viņas pēdējo mājvietu joprojām klājas vien aizmirstības ēna?
