Viss sākās tik negaidīti, kā tas mēdz notikt tikai filmās. Slavenais trimdas dziedātājs, Čikāgas piecīšu dalībnieks Ilmārs Dzenis, un viņa mūža mīlestība Silvija kopā nodzīvoja neticamus 52 gadus. Tagad, kad leģendārais mākslinieks devies mūžībā, lai Amerikas zemē atkal tiktos ar savu Silviju, ir īstais laiks atcerēties viņu skaisto, gandrīz neticamo mīlas stāstu.
Ilmāra Dzeņa dzīves ceļš bija garš un piepildīts. Lai gan oficiālajos dokumentos bija rakstīts, ka viņš aizgāja 93 gadu vecumā, patiesībā mūziķis bija divus gadus vecāks. Viņa mamma, baidīdamās, ka dēlu iesauks vācu armijā, tolaik bija viltīgi mainījusi dzimšanas datus. Ja viņš būtu dzīvs, pērn 5. decembrī Ilmārs būtu svinējis savu 96. jubileju. Tomēr visspilgtāk Ilmāra atmiņās vienmēr palika tas liktenīgais brīdis, kad viņš sastapa Silviju.
Abi bija nobrieduši cilvēki ar savu dzīves pieredzi. Silvijai bija 35, bet Ilmāram 39 gadi. Aiz muguras abiem bija neizdevušās laulības un bērni, un sirdīs – lēmums vairs neļauties jaunam apjukumam. Silvijas vīrs, Austrālijas vācietis, bija traģiski gājis bojā, bet Ilmārs bija šķīries. Viņi abi bija vieni un, šķiet, pilnīgi gatavi turpināt iet pa dzīvi katrs uz savu pusi. Taču tad notika Čikāgas piecīšu koncerts Sidnejā.
Silvija toreiz uz koncertu devās līdzi radiem, par pašu Ilmāru Dzeni līdz tam pat neko nezinot. Taču liktenis bija sagādājis pārsteigumu – Ilmārs bija atvedis vēstuli no Čikāgas viņas radiem. Silvija, būdama drosmīga un enerģiska, pieteicās uzkāpt uz skatuves, lai to vēstuli personīgi saņemtu. Ilmārs vēlāk ar smaidu atzina, ka viņš esot tā sauktais kāju cilvēks – Silvijas skaistās kājas bija pirmās, ko viņš pamanīja, pat pirms ieskatījās acīs. Pēc koncerta pagrabstāvā, malkojot kokteiļus, sākās saruna, kas izmainīja pilnīgi visu.
Nākamajā dienā Silvija izrādīja Sidneju, un, kad turneja tuvojās beigām, viņa ar mazo dēlēnu devās uz lidostu pavadīt Ilmāru. Tas bija mirklis, kad abi saprata – tas nav tikai īslaicīgs romāns. Sekoja mēnešiem ilga sarakste no novembra līdz pavasarim, līdz Ilmārs beidzot pierunāja Silviju doties pie viņa uz Čikāgu. Tā bija vasara, ko viņi paši vēlāk mēdza dēvēt par dzīvošanu grēkā, taču tajā pašā laikā tā bija iespēja iepazīt vienam otru līdz sirds dziļumiem. Silvija atceras, ka Čikāgu iemīlēja uzreiz – tā nebija nekāda pelēka pilsētiņa, kā viņa bija iztēlojusies, bet gan ziedoša un saulaina vieta.
Jau 1970. gada 5. septembrī Ilmārs un Silvija mija gredzenus. Ilmārs vēlāk atzina – otrā reize patika krietni labāk, jo viss bija skaidrs, mierīgs un bez lieka uztraukuma. Viņu 52 gadus ilgā kopdzīve bija piepildīta ar sapratni un mīlestību, kas spēja pārvarēt visus šķēršļus. Tagad, kad viņi atkal ir satikušies tur, kur laika vairs nav, viņu stāsts paliek kā skaista leģenda par to, ka īstā mīlestība var atnākt arī tad, kad šķiet – dzīves galvenās nodaļas jau uzrakstītas.
