Latvijas teātra pasauli satricinājis negaidīts un emocionāls pavērsiens, kas daudziem skatītājiem licis uzdot neērtus jautājumus par cieņu pret māksliniekiem. Leģendārā aktrise Esmeralda Ermale, kura gadu desmitiem ir bijusi viena no Dailes teātra spožākajām zvaigznēm, ir atklājusi skarbo realitāti – jau no pirmā augusta viņas darba gaitas šajā teātrī tiks pārtrauktas. Šī ziņa kā auksta duša pāršalkusi sabiedrību, raisot diskusijas par to, vai pieredze un talants mūsdienās kļuvuši par slogu.
Pati aktrise par šo situāciju runā ar sāpīgu mieru, kas vienlaikus atklāj dziļu vilšanos. Sarunās ar saviem laikabiedriem viņa atzinusi, ka saņēmusi pavisam tiešu paziņojumu: darba vairs nebūs un ir jāiet projām. Lai gan aktrise norāda uz it kā ierasto praksi, ka aktieri pēc pensijas vecuma sasniegšanas bieži vien tiek pārcelti no štata uz ārštatu, tonis, kādā šis lēmums tika paziņots, liecina par ko daudz drastiskāku – šķietamo nevēlēšanos paturēt skatuves veterāni.
Ermale skatītāju sirdīs palikusi kā neaizmirstama Baiba leģendārajā filmā “Pūt, vējiņi”, un arī pēdējā laikā viņa spoži mirdzēja izrādē “Visas viņas grāmatas”. Tieši šis pēdējais sniegums izraisījis vislielāko sabiedrības neizpratni par aktrises atlaišanu. Sociālajos tīklos viedokli pauda Linda Abu Meri, kura pēc izrādes noskatīšanās neslēpa savu sajūsmu par aktrises ieguldīto darbu. Viņa uzsvēra, ka katra aktrises krunciņa slēpj sevī milzu talantu un pieredzi, ko nav iespējams aizstāt ar jaunību vien. Meri arī asi kritizēja Dailes teātra iekšējo “šķirošanas” kultūru, norādot, ka būtu godīgi skatītājiem atklāti pateikt, kurš īsti pieņem šādus lēmumus un uz kāda pamata tiek izlemti aktieru likteņi.
Arī Jaunā Rīgas teātra aktrise Sandra Kļaviņa neslēpa sašutumu, publiski nosaucot kolēģi par īstu zvaigzni un norādot, ka ir vienkārši aklums neapzināties viņas vērtību. Tikmēr 11. Saeimas deputāte Elīna Siliņa, kurai arī ir pieredze kino jomā, piebilst, ka problēma, iespējams, slēpjas teātra vadības tendencē ekspluatēt tikai šauru loku aktieru, masveidīgi piesaistot ārštatniekus. Citi viedokļi gan norāda uz tirgus pieprasījumu, kur jaunās paaudzes intereses esot mainījušās, taču tas tikai paspilgtina rūgto sajūtu – vai tiešām māksla ir kļuvusi par patērētājpreci, kurā vecums ir galvenais kritērijs nederīgumam? Skatītāji paliek šokā, raugoties, kā no teātra skatuves aiziet viena no pēdējām patiesajām skatuves dīvām.
