Leģendārā aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane, kura savulaik gadu desmitiem mirdzēja uz Dailes teātra skatuves, šobrīd piedzīvo jaunu uzplaukumu savā profesionālajā dzīvē, kļūstot par Nacionālā teātra mākslinieci. Izrāde “Kad atkal būsim jauni” kļuvusi par simbolisku atskaites punktu, kurā viņas atveidotā Alma kopā ar citām dāmām atskatās uz nodzīvoto laiku. Taču ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē Akvelīna ir nonākusi pie skaudrām un ļoti tiešām atziņām par to, ko nozīmē mīlestība un attiecību veidošana brieduma gados. Viņas viedoklis ir stingrs un nepiekāpīgs – mēģinājumi reanimēt senas jūtas visbiežāk beidzas ar vilšanos.
Sasniedzot 59 gadu slieksni, māksliniece uzskata, ka sievietei briedumā nav nekādas vajadzības un pat jēgas mēģināt uzmeklēt savas jaunības dienu “vecās mīlas”. Akvelīna neslēpj, ka arī viņa pati dzīves laikā ir saskārusies ar situācijām, kad ceļi atkal krustojas ar kādu senatnes simpātiju, taču šīs satikšanās tikai apstiprinājušas viņas iekšējo pārliecību. “Nē, jo tur nekas neiznāk,” viņa skarbi rezumē. Skatoties uz šīm pagātnes ēnām, viņa secina, ka liktenis savulaik ir rīkojies gudri, šos cilvēkus šķirot. Viņa ir pateicīga savai intuīcijai, savai iekšējai balsij, kas kā mazs circenītis pasakā par Pinokio laikus brīdinājusi: miedz projām, un miedz tūlīt pat!
Mēģinājumi atgriezties tur, kur reiz bijis silti un mīļi, bieži vien ir tikai ilūzija. Akvelīna min piemēru no dzīves par kādu kundzi, kura pēc tam, kad vīrs viņu pameta citas dēļ, nolēma dot otro iespēju savai jaunības mīlestībai. Abiem jau bija ap septiņdesmit, un sākumā viss šķita pasakaini – laimīgas fotogrāfijas un šķietama harmonija. Tomēr šī idille sabruka vien pusgada laikā. Aktrise ir pārliecināta, ka to, kas reiz bijis, var atdzīvināt tikai uz īsu mirkli, jo laiks un dzīves pieredze katru personību ir aizvedusi pilnīgi citā virzienā. Cilvēki mainās, un mēģinājums ielīst vecajās kurpēs parasti beidzas ar sāpīgiem noberzumiem.
Interesanti, ka, neraugoties uz skeptisko attieksmi pret pagātnes atdzīvināšanu, Akvelīna nezaudē ticību pašam iemīlēšanās procesam. Viņa atzīst, ka tauriņi vēderā un jūtu uzplūdi vēlākā vecumā ne ar ko būtiski neatšķiras no tiem, ko cilvēks piedzīvo jaunībā. Emociju intensitāte ir tāda pati, tikai prāts un sirds nu jau ir kļuvuši piesardzīgāki un viedāki. Viņa uzsver, ka svarīgi ir rūpēties par sevi tāpat kā par rozi vāzē – ja ūdens tiek mainīts, kātiņš apgriezts un par ziedu rūpējas, tas var mirdzēt un smaržot ilgi. Arī cilvēks, strādājot ar savu prātu, ķermeni un domāšanu, var saglabāt dzīvesprieku un atvērtību jaunām jūtām, taču tikai tādām, kas vērstas uz nākotni, nevis sērām par pagājušo. Viņa pati katru rītu spogulī raugās ar smaidu, apzināti “saliekot savu seju atpakaļ”, lai neiestigtu bēdās vai nespēkā, un turpina iet uz priekšu, vairs neatskatoties uz tiem, kurus Pinokio circenītis licis pamest.
