Leģendārā skatuves dīva Margarita Vilcāne, kuras balss un elegance gadu desmitiem ir valdzinājusi tūkstošiem klausītāju, savā dzīvesstāstā atklājusi skarbo patiesību par savu bērnību, kuru tiešā veidā ietekmēja Otrā pasaules kara nežēlīgie notikumi. Mākslinieces dzīves stāsts nav tikai stāsts par spožumu uz skatuves, bet gan par dziļu iekšēju izturību, kas sakņojas ļoti agrā un traģiskā zaudējumā. Kad Margarita bija vien dažus mēnešus veca, viņas tēvs krita karā, atstājot neizdzēšamas pēdas viņas ģimenes un visas turpmākās dzīves gaitā.
Šis fakts, ko Margarita Vilcāne tagad atklāj ar smeldzīgu godīgumu, liek paskatīties uz mākslinieci citā gaismā. Karš izrādījās tas nežēlīgais mehānisms, kas atņēma viņai iespēju pazīt savu tēvu, atstājot viņu ar mātes mīlestību un tēva tēlu, kas veidojies tikai no stāstiem un fotogrāfijām. Tā bija lauzta ģimenes struktūra jau pašos tās pamatos. Iedomājieties to klusumu mājās, kad mamma, viena pati cīnoties ar dzīves grūtībām, mēģināja aizpildīt tukšumu, ko atstāja kritušais varonis. Šī pieredze, lai arī Margarita bija pārāk maza, lai to apzinātos, iegūlās viņas personībā kā neredzams, bet ļoti spēcīgs emocionālais fons.
Augot apstākļos, kur ģimenes vīrieša loma bija izdzēsta no realitātes, Margarita mācījās paļauties uz sevi. Tā ir dziļa trauma – uzaugt bez tēva klātbūtnes, īpaši laikā, kad kara sekas bija jūtamas it visur. Tas lika viņai kļūt par to spēcīgo un pašpārliecināto sievieti, kuru mēs pazīstam šodien. Katrs viņas solis uz skatuves, katra nodziedātā nots ir bijusi apliecinājums tam, ka viņa ir izdzīvojusi un uzvarējusi savas bērnības sāpes. Tēva zaudējums karā nav tikai vēsturisks fakts, tā ir Margaritas dzīves lielākā privātā drāma, kas viņu ir rūdījusi un padarījusi par to leģendu, kāda viņa ir tagad.
Māksliniece atzīst, ka šāda bērnība ir atstājusi nopietnu ietekmi uz viņas pasaules uztveri. Viņa ir iemācījusies sargāt savu privātumu, jo tas, kas tika atņemts tik negodīgi, liek novērtēt to, kas pieder tikai tev pašam. Cilvēki bieži redz tikai spīguļus un aplausus, neaizdomājoties, kāds traģisks fons ir bijis pamats šim ceļam uz slavu. Margaritas Vilcānes atklātība ir kā atgādinājums mums visiem – aiz katra cilvēka panākumiem slēpjas kāds stāsts, kāds zaudējums vai cīņa, kas ir veidojusi viņa raksturu. Šodien viņa uz to lūkojas ar dzīvesgudrību, atceroties tēvu kā varoni, kurš, lai arī nav bijis līdzās, ir devis viņai drosmi dzīvot tālāk un priecēt citus. Šis stāsts ir veltījums visiem tiem, kuri ir piedzīvojuši karu un zaudējuši savus mīļos, un tas atgādina par dzīves trauslumu un mūsu spēju rast spēku pat vistumšākajos brīžos.
