Pazīstamā žurnāliste un televīzijas raidījumu vadītāja Kristīne Gārklava, atgriežoties no iespaidīgās ekspedīcijas “Ārpus zonas: Polārais loks”, atklājusi skarbo realitāti, ar kādu viņai nācies sastapties, atgriežoties civilizācijas skavās. Pēc sešām dienām, kas pavadītas pilnīgā izolācijā no ierastā tehnoloģiju un informācijas trokšņa, atgriešanās ikdienas ritmā izvērtusies par negaidīti smagu un emocionālu pārbaudījumu.
Kristīne neslēpj, ka pieredze, atrodoties vietās, kur nav pieejams mobilais tīkls vai internets, ir mainījusi viņas skatījumu uz lietām, kuras ikdienā uztveram kā pašsaprotamas. Galvenais ekspedīcijas mērķis bija ne tikai fizisks izaicinājums, bet arī iespēja būt “ārpus zonas” gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tomēr brīdis, kad atkal parādījās pirmais signāls un iespēja pieslēgties pasaulei, nesa līdzi nevis atvieglojumu, bet gan satraukumu un biedējošu apziņu par to, cik trausla un mainīga ir mūsu ikdienas realitāte.
Žurnāliste atklāti atzīst, ka pēc šādas izolācijas viņai pat negribējās vairs slēgt iekšā savu telefonu. “Tas ir patiesi biedējoši, jo tu nezini, kas ir noticis pa tām četrām vai piecām dienām. Pasaule var absolūti mainīties, kamēr tu atrodies nacionālajā dabas parkā, kur reti satiec kādu cilvēku,” stāsta Kristīne. Viņas vārdi apliecina, ka informācijas plūsma, pie kuras esam tik ļoti pieraduši, patiesībā rada milzīgu spiedienu, no kura mēs pat neapzināmies, ka esam atkarīgi.
Pēc atgriešanās mājās sākās jauns un sarežģīts adaptācijas process. Kristīne stāsta, ka visa notikumu lavīna, kas bija sakrājusies šajās dienās, viņu pārņēma tikai pēc zināma laika. “Bija ļoti grūti atgriezties ikdienā. Tas ir pārdomu laiks, jo tu esi izvērtējis savas prioritātes un satraucies par to, kas konkrētajā brīdī bija patiesi svarīgs,” viņa skaidro. Šis atgriešanās laiks kļuva par dāvanu, kas ļāva citādāk novērtēt to, kas mums ikdienā ir dots.
Interesanta ir Kristīnes pieredze par to, kā mainās vērtību sistēma, esot savvaļā. Viņa salīdzina to ar ierastajiem atvaļinājumiem, kuros cilvēki bieži vien domā par to, cik lieliski būtu dzīvot siltajās zemēs un baudīt komfortu. Taču, kad esi prom no visa un tev pieder tikai tas, kas ir somā, sajūtas ir pavisam citādas. Kad pēc ekspedīcijas grupa nokļuva lidostā un Kaspars Breidaks nopirka banānu, ar kuru dalījās ar visiem, banāns kļuva par īstu karali. “Tu saproti, ka pietiek ar piecām vai sešām dienām savvaļā, un banāns tev kļūst par visvērtīgāko lietu pasaulē,” rezumē Kristīne, mudinot arī mūs ikvienu uz brīdi apstāties un padomāt, kas mūsu dzīvē patiesībā ir neaizvietojams.
