Skaistumkonkursu organizatore Kristīne Lindenblate, kura šobrīd bauda brīvas sievietes statusu, atklāti dalās ar saviem piedzīvojumiem mūsdienu iepazīšanās pasaulē. Kā daudzas vientuļās sirdis, arī viņa izmēģinājusi spēkus iepazīšanās aplikācijās, taču rezultāti bieži vien bijuši tālu no cerētā. Kristīne neslēpj savu viedokli par randiņu etiķeti – viņai šķiet pašsaprotami, ka vīrietim vajadzētu izrādīt uzmanību, taču mūsdienās tas kļuvis par retumu. Blondīne atklāj rūgtu patiesību: viņas randiņu laikā tikai divas reizes vīrieši ir uzdrošinājušies atnest ziedus, un pat kafijas apmaksāšana dažiem šķiet kā neizpildāma misija. Viņa uzsver, ka ziedi nav tikai dāvana, tas ir cieņas apliecinājums, ko viņa cenšas ieaudzināt arī savam dēlam – neatkarīgi no tā, vai tikšanās izvērtīsies par ko vairāk vai nē.
Saskaroties ar vīriešu pasauli, Kristīne piedzīvojusi dažādus pārsteigumus. Viens no visbiežākajiem novērojumiem ir saistīts ar fotogrāfijām – bieži vien iepazīšanās aplikāciju profilos redzamie kungi dzīvē izskatās pavisam citādi nekā virtuālajā vidē. Kāds no pēdējiem randiņiem bijis īpaši mulsinošs, kad atnākušais vīrietis izrādījies tikai attāli līdzīgs tam personāžam, kurš bija redzams profila bildēs. Kristīne arī novērojusi kultūru atšķirības: latviešu vīrieši mēdz būt lakoniski un skopi vārdos, kamēr krievvalodīgie kungi savas simpātijas nereti apber ar romantiskiem dzejoļiem un garām vēstulēm.
Taču par savu pašu murgaināko piedzīvojumu Kristīne uzskata randiņu, kas sākās ar šķietamu simpātiju dzirksteli, bet beidzās kā īsts farss. Pēc tam, kad abi kādu laiku pavadījuši, sēžot mašīnā tirdzniecības centrā, vīrietis pēkšņi izdomājis, ka viņiem ir steidzami kaut kur jādodas. Kristīne, neapdomīgi piekritusi, devusies līdzi, taču situācija strauji eskalējās. Ceļā viņus apturēja policija, un brīdī, kad vajadzēja atbildēt par situāciju, kungs parādīja savu patieso seju. Viņš uzreiz metās skaidrot, ka pie stūres neesot bijis viņš, bet gan Kristīne, lai gan patiesībā viņš tur sēdēja.
Kristīne atceras, ka jutusies pilnīgi apstulbusi, kad vīrietis, izvairoties no atbildības, mēģināja uzvelt vainu uz viņu. Tā vietā, lai rīkotos kā vīrietis, viņš burtiski lūdza Kristīni uzņemties atbildību policijas priekšā. Izrādījās, ka šī dīvainā uzvedība nebija nejauša – mašīnai nebija ne tehniskās apskates, ne nepieciešamo dokumentu. Kad policists pienāca, Kristīne, savaldījusies un nesaprotot, kāpēc pati vispār kļuvusi par šā notikuma dalībnieci, beigās pat apsēdusies pie stūres, domājot par trakāko scenāriju – vai auto nav zagts? Viss beidzās ar to, ka kungs viņu tomēr aizveda mājās, taču rūgtā pēcgarša un nesapratne par vīrieša rīcību palika. Šis stāsts ir spilgts atgādinājums par to, cik neparedzami mēdz būt randiņi un cik svarīgi ir sargāt sevi pat visvienkāršākajās tikšanās reizēs.
