Latvijas mūzikas pasaulē Atis Ieviņš vienmēr ir šķitis kā enerģijas lādiņš, vīrietis ar spēcīgu balsi un neizsīkstošu harismu, taču aiz šīs spožās skatuves fasādes gadiem ilgi plosījās neaprakstāma personīgā elle. Šobrīd mūziķis ir gatavs runāt par savas dzīves smagāko posmu, kas viņu gandrīz noveda līdz liktenīgam lēmumam. Tas nav stāsts tikai par šķiršanos, bet gan par nodevību, kas sagrāva viņa pasaules pamatus un lika vairākkārt apšaubīt pašas eksistences jēgu.
Viss sākās ar plaisām laulībā, kuras Atis sākotnēji izmisīgi centās nepamanīt vai lāpīt, taču patiesība izrādījās daudz skarbāka, nekā viņš spēja iedomāties. Sievas neuzticība un sistemātiska krāpšana nebija tikai īslaicīgs sānsoļis, bet gan ilgstošs process, kas mūziķi emocionāli iztukšoja līdz pēdējam. Viņš atzīst, ka tajā laikā juties kā iesprostots bezizejā, kur katra jauna detaļa par dzīvesbiedres dubulto dzīvi kā ass duncis dūrās sirdī. Sāpes bija tik intensīvas un paralizējošas, ka tās vairs nebija iespējams remdēt ne ar darbu, ne mūziku, ne klusu ciešanu četrās sienās.
Atis Ieviņš neslēpj, ka izmisuma mirkļos prāts sāka meklēt visradikālāko izeju. Viņš atklāj, ka vairākkārt ir nopietni apsvēris un pat mēģinājis izdarīt pašnāvību. Tajos brīžos pasaule šķitusi melnbalta, un cerība uz rītdienu vienkārši izdzisusi. Šī neaprakstāmā vientulība, pat esot starp cilvēkiem, radīja sajūtu, ka vienīgais veids, kā pārtraukt nebeidzamās mokas, ir aiziet pavisam. Viņš apraksta šo stāvokli kā dzelmi, kurā nav gaisa un kurā katrs mēģinājums izpeldēt virspusē tiek apspiests ar jaunu nodevības devu.
Tas bija laiks, kad mākslinieks zaudēja ticību ne tikai mīlestībai, bet arī pats sev. Viņš analizēja katru savu soli, meklēja vainu sevī un nespēja saprast, kā cilvēks, kuram viņš uzticēja savu dzīvi, varēja tik aukstasinīgi rīkoties. Katra diena bija cīņa par izdzīvošanu, kurā uzvarēt nebija garantēts. Tikai caur neticamu gribasspēku un, iespējams, kādu augstāku spēku iejaukšanos, Atis tomēr palika šeit, lai šodien spētu par to runāt un brīdināt citus par to, cik postoša var būt emocionālā vardarbība un meli attiecībās.
Šobrīd, skatoties atpakaļ uz tiem baisajiem notikumiem, mūziķis saprot, ka ir izgājis cauri uguns kristībām. Viņa stāsts kalpo kā atgādinājums, ka pat aiz visplatākā smaidu plīvura var slēpties kliedziens pēc palīdzības. Atis Ieviņš ir izvēlējies dzīvot, un šī atklātība ir daļa no viņa dziedināšanas procesa, atstājot nodevības rētas pagātnē, taču nekad neaizmirstot cenu, ko viņam nācās maksāt par šo skarbo dzīves mācību.
