Kādreizējais Latvijas politikas smagsvars un ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, kura vārds gadu desmitiem rotājis laikrakstu pirmās lapas, ir pieņēmis drosmīgu un izsvērtu lēmumu. Pēc ilgstoša posma, kas pavadīts ārpus Latvijas robežām, viņš ir atgriezies savā dzimtenē, lai sāktu pavisam jaunu nodaļu savā dzīvē. Šis nav atgriešanās stāsts, kas saistīts ar politiskajām ambīcijām vai kādu jaunu partiju dibināšanu, – gluži pretēji, Jurkāns ir pilnībā norobežojies no jebkādas politiskās aktivitātes. Viņš ir izvēlējies mieru, stabilitāti un personīgo labsajūtu, ko iespējams baudīt tikai mājās.
Dzīve ārpus Latvijas, kur viņš pavadīja ievērojamu laiku, bija piepildīta ar dažādiem izaicinājumiem un pārdomām. Tomēr sirds balss un ilgas pēc dzimtās vides izrādījās stiprākas par jebkuriem citiem apsvērumiem. Jurkāns neslēpj, ka lēmums par atgriešanos bija nobriedis jau labu laiku, un tagad, kad tas ir īstenots, viņš izjūt dziļu gandarījumu. Viņš vairs nevēlas būt sabiedrības uzmanības centrā kā politiskais komentētājs vai opozīcijas balss. Tā vietā viņš vēlas būt vienkāršs cilvēks, kas izbauda Latvijas dabu, mainīgos gadalaikus un mierīgo ikdienas ritmu, kas tik ļoti pietrūcis svešumā.
Daudzi, kas sekoja līdzi Jurkāna karjerai tās pašā plaukumā, atceras viņu kā harizmātisku un brīžiem pat pretrunīgi vērtētu personību. Viņš bija cilvēks, kurš nekad nebaidījās paust savu viedokli, pat ja tas bija neērts vai nepopulārs. Tomēr šie laiki ir palikuši vēsturē. Tagadējais Jānis Jurkāns ir rāmāks, pārdomu pilnāks un fokusēts uz lietām, kas sniedz patiesu prieku. Viņa ikdiena vairs netiek mērīta parlamenta sēdēs vai interviju skaitā, bet gan klusās sarunās, pastaigās un laika pavadīšanā savā mājoklī Latvijā. Šis atgriešanās stāsts ir apliecinājums tam, ka dzīvē viss rit pa spirāli, un brīdis, kad cilvēks vēlas atgriezties pie savām saknēm, ir neizbēgams un ļoti personisks. Viņš ir atradis savu ostu, kurā vētra vairs neiesniedzas. Šī izvēle ir apliecinājums briedumam un spējai novērtēt to, kas patiešām ir svarīgs, kad skaļie saukļi ir apklusuši un politiskā skatuve ir pamesta. Jurkāns izbauda savu privātumu, un tas ir tas, ko viņš šobrīd vērtē visaugstāk. Viņa vārdi par atgriešanos ir skopi, bet tajos jaušama nepārprotama pārliecība – viņš ir atgriezies uz palikšanu un ir laimīgs par šo savu izvēli.
