Kinomīļotā leģenda Jānis Streičs mūžībā devies — cilvēks, kura darbs izmainīja Latvijas kino

Latvijas kultūra šajās dienās piedzīvo skumju brīdi — ir aizgājis viens no tās varenākajiem meistariem. Jānis Streičs, kurš pasauli skatīja caur dziļas cilvēcības un neizsmeļamas sirds tuvuma prizmu, pārkāpis mūžības slieksni 89 gadu vecumā, 2026. gada 5. martā Lietuvā. Tie, kuri pazina šo ģeniālo režisoru, rakstnieku, aktieri, gleznotāju un sabiedrisko darbinieku, tagad atvadās no cilvēka, kura darbs un personība kļuvuši par Latvijas kultūras zelta pamatakmeni.

Streiča dzimtas saknes meklējamas Preiļu pagasta Anspokos, kur viņš piedzima 1936. gada 26. septembrī. Tālu no kino dzīves jaunatnē, viņš mācījās Rušonas pagasta pamatskolā, vēlāk Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Pirms kino pasaules atklāsmes viņš strādāja par skolotāju, piedalījās amatierteātrī un pat dienēja Padomju armijā Voroņežas apgabalā Krievijā. Taču 1959. gada rudenī, pēc eksāmenu kārtošanas, viņš tika uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā, kur arī sākās viņa brīnišķīgais ceļš uz kino.

Pēc konservatorijas beigšanas Streičs sāka kā režisora asistents pie Aleksandra Leimaņa filmā “Cielaviņas armija” (1964), bet jau drīz kļuva par otro režisoru citā Leimaņa projektā “Tobago maina kursu” (1965). Galu galā viņš debitēja ar savu pirmo spēlfilmu “Kapteiņa Enriko pulkstenis” 1967. gadā un kopš tā brīža kļuva par tik ļoti mīlētu un cienītu kino radītāju.

Streiča kino darbi bija ne tikai skatāmi, bet saprotami visiem — no ikdienas cilvēka līdz kino zinātniekiem. Viņa filmas bieži stāstīja par latviešu dzīvi, mentalitāti un dvēseles gaismu, un daudzas no tām kļuvušas par latviešu kino klasiku. Viņš arī bieži parādījās ekrānā kā aktieris filmās, kurās pats bija režisors, — piemēram, “Teātris” (1978) un “Cilvēka bērns” (1991), kur centrālā stāsta līnija aizskāra skatītāju sirdis visā pasaulē.

Meistara darbs guvis starptautisku atzinību — filmām tika piešķirtas balvas festivālos Maskavā, Bostonā un Čikāgā. Viens no viņa izcilākajiem sasniegumiem bija galvenā balva Sanremo autorfilmu festivālā par filmu “Cilvēka bērns” 1992. gadā, kā arī Vatikāna prēmija “Beato Angelico per L’Europa”, padarot viņu par pirmo latvieti, kas šo pagodinājumu saņēmis.

Daudzpusīgais Streičs nebija tikai režisors. Viņš rakstīja scenārijus, publicēja grāmatas un gleznoja ainavas, kuras izstādīja vairākās izstādēs. Viņa sirsnība pret cilvēkiem un kultūru spīdēja cauri visam, ko viņš darīja, un viņa klātbūtne paliks atmiņā kā mūžīgs gaismas stars.

Atvadu ceremonija plānota 22. martā Rīgas Latviešu biedrības namā pulksten 12, kur draugi, ģimene un cienītāji varēs atvadīties un godināt viņa piemiņu. Vērmanes dārzā visas dienas garumā tiks demonstrētas viņa režisētās filmas, ļaujot vēlreiz sajust šo cilvēku un viņa darbu dziļumu.

Jāņa Streiča kino mantojums paliks kā nemirstīgs stāsts par mīlestību, dzīvi un cilvēka spēju rast skaistumu pat visikdienišķākajās lietās. Viņa filmas, kuras daudzi jau sen pazīst no galvas, turpinās iedvesmot nākamās paaudzes un saglabāsies kā neaizvietojama Latvijas kultūras mantojuma daļa.