Vēl nesen viņas smaidošās acis un profesionālā pārliecība bija tas, kas lika pacientiem uz krēsla justies drošībā un mierā. Tagad vienīgais, kas palicis, ir neizmērojamas skumjas un tukšums, ko nespēj aizpildīt neviens vārds. Zobārste Vija Olte, kura savā profesionālajā dzīvē bija pazīstama kā iejūtīga, zinoša un savu darbu mīloša speciāliste, ir devusies savā pēdējā ceļojumā, no kura atgriešanās nav iespējama. Traģiskais nelaimes gadījums kalnos ir izdzēsis spožu dzīvību, atstājot tuviniekus, kolēģus un pacientus neaptveramā zaudējuma priekšā.
Viņas dzīve bija kā ciešs mezgls starp pedantisku atbildību medicīnā un nevaldāmu alkas pēc brīvības, ko spēj dāvāt tikai augstkalnu virsotnes. Vija nekad nebija no tām, kas izvēlētos ērtu un paredzamu atpūtu. Kalni viņai nebija tikai hobijs vai vienkārša aizraušanās – tie bija viņas sirds aicinājums, viņas iekšējās pasaules atspulgs. Katra ekspedīcija, katrs uzkāptais metrs bija apliecinājums tam, cik ļoti viņa mīlēja dzīvi visās tās krāsās un izaicinājumos. Viņas kolēģi atceras Viju kā cilvēku, kurš nekad neapstājās pie sasniegtā, gan profesionālajā jomā, gan brīvā laika aktivitātēs. Viņa bija paraugs tam, kā apvienot šķietami nesavienojamas lietas – rūpes par citu veselību un drosmi pašai doties nezināmajā.
Ziņa par notikušo traģēdiju ir satricinājusi sabiedrību un visus tos, kuriem bija tas gods pazīt Viju personīgi. Sociālajos tīklos un privātajās sarunās cilvēki dalās ar visdziļāko līdzjūtību, nespējot aptvert, kāpēc liktenis izvēlējās tieši šādu scenāriju. Viņas pacienti raksta, ka Vija nebija tikai zobārste, viņa bija cilvēks, pie kura gribējās atgriezties – gan padoma dēļ, gan vienkārši cilvēcīga siltuma dēļ. Viņas mājīgajā kabinetā vienmēr valdīja īpaša aura, kurā bailes no zobārsta izzuda jau pirmajās sarunas minūtēs. Tagad, domājot par viņu, atmiņās uzplaiksnī vienīgi tas gaišums, ko viņa nesa sev līdzi.
Kalni, kurus viņa tik ļoti dievināja un kuriem uzticēja savus sapņus, kļuva par viņas mūžīgo miera ostu. Tas ir dzelžains likteņa ironijas pagrieziens – zaudēt dzīvību vietā, kas sniedza vislielāko garīgo piepildījumu. Tuvinieki pašlaik pārdzīvo vissmagāko laiku, un sabiedrības atbalsts ir tas, kas vismaz nedaudz palīdz izturēt šo nepanesamo sāpju nastu. Mēs visi esam tikai viesi uz šīs pasaules, un Vija Olte savu viesošanos padarīja neaizmirstamu ikvienam, kuram bija lemts viņu satikt. Lai gan viņas vairs nav starp mums, viņas atstātais mantojums – profesionālisms, drosme un cilvēcība – paliks dzīvs atmiņās. Kalnu virsotnes tagad glabās viņas piemiņu, bet mēs šeit, lejā, paliekam ar sērām sirdīs, atceroties to spožo cilvēku, kas ar savu dzīvi pierādīja, ka ikviens augstums ir iekarošanas vērts.
