Kad iedomājamies par Arni Medni, prātā nāk ne tikai melodijas, kas savulaik skanējušas visā Latvijā, bet arī tas īpašais dzīvesprieks, ko viņš prot izstarot pat visneprognozējamākajos apstākļos. Šodien mūziķis ir atradis savu oāzi Mārupē – privātmājā, kur laiks tek lēnāk un kur par viņa uzticamākajiem sabiedrotajiem kļuvuši divi četrkājainie draugi, Bumibols un Minka. Aizmugurē atstājot Āgenskalna dinamisko vidi, viņš šeit, dabas tuvumā, ir atradis to reto līdzsvaru, kas nepieciešams katram radošam cilvēkam, lai nesadegtu un nezaudētu savu “es”. Mārupes miers Arnim ir ne tikai ģeogrāfisks punkts, bet gan garīgs patvērums, kas ļauj baudīt pilsētas sniegtās ērtības un jūras tuvumu bez liekas steigas.
Tomēr Arņa ceļš nav bijis tikai gluda pastaiga saulainā dienā. 2011. gada notikumi, kad mūziķa dzīvi pēkšņi satricināja insults, radīja dziļu lūzuma punktu, kas izmainīja gan viņa ikdienas rutīnu, gan pašu radošo procesu. Tā vietā, lai padotos skumjām, viņš izvēlējās citu ceļu. Šodien Arnis katru rītu sāk ar mērķtiecīgu vingrošanu un darbu ar specializētu trenažieri, apliecinot, ka gribasspēks ir spēcīgāks par jebkuru diagnozi. Mūzika, kas vienmēr bijusi viņa iekšējās pasaules neatņemama daļa, tagad skan citādi – katra melodija, kas top pie sintezatora, ir kā uzvara pār grūtībām.
Vispārsteidzošākais ir Arņa spēja skatīties uz dzīvi caur pašironijas prizmu. Viņš smejas par savu jauno lomu – vectēva statusu –, jokojot, ka nu viņš esot tas “vecais kāmis”, kurš ciemojas pie mazbērniem. Šis veselīgais humors viņam palīdz atšķirt patiesi svarīgo no sīkumiem, kas ikdienu padara pelēku. Viņš atceras savu tēvu, kuram piemita apbrīnojama atmiņa un māksliniecisks gars, taču pats Arnis ir izvēlējies savu kolekciju – viņš krāj pozitīvus mirkļus, kas palīdz pārvarēt pat visdrūmākās dienas.
Atskatoties uz savas jaunības trako bohēmu grupas “Odis” laikos, Arnis neslēpj smaidu, stāstot par neprātīgajiem piedzīvojumiem un ballēm, kas tolaik šķita kā pati dzīves jēga. Tomēr gadi ir devuši lielu atziņu – veselība ir dārgākā valūta. Jau 15 gadus mūziķis dzīvo pilnībā atturīgi no alkohola, saucot to par vienu no labākajiem, lai arī ne vieglākajiem lēmumiem savā dzīvē. Viņš ar cerību raugās uz jaunajiem kolēģiem mūzikas industrijā, uzskatot, ka viņiem ir paveicies, jo modernā paaudze sāk saprast – talants un skaidrs prāts ir labāks sabiedrotais nekā destruktīva bohēma. Minot Raimondu Paulu kā piemēru, kurš alkoholu nelieto jau kopš 1962. gada, Arnis uzsver, ka ir pienācis laiks arī citiem novērtēt to, ka šī izvēle paver ceļu uz daudz bagātāku un ilgāku radošo mūžu.
