Latvijas teātra mākslas pasauli pāršūpusi negaidīta un sāpīga vēsts, kas liek saspringt ikvienam skatuves mākslas cienītājam. Leģendārā Dailes teātra aktrise Esmeralda Ermale, kura gadu desmitiem priecējusi skatītājus ar savu talantu un neaizmirstamajiem tēliem, nonākusi skaudras izvēles priekšā. Pēc vairāk nekā četrdesmit teātra sienās pavadītiem gadiem māksliniecei paziņots, ka viņas pakalpojumi štata vietā vairs nav nepieciešami. Šis lēmums nācis kā pēkšņs trieciens, sagraujot stabilitāti, kas šķita pašsaprotama.
Sarunā par notikušo aktrise neslēpj savu aizvainojumu un skumjas. Viņa atklāti atzīst, ka šāds pavērsiens ir ne tikai profesionāls zaudējums, bet arī personīgs aizvainojums. “Man tā arī pateica – ka darba vairs nebūs un jāiet prom,” ar rūgtumu balsī dalās Ermale. Viņa uzsver, ka šāds lēmums liek justies nevajadzīgam brīdī, kad pieredze un nobriedis talants varētu sniegt visvairāk. Tas nav tikai stāsts par vienu darba vietu, bet gan par veselu laikmetu, kas pēkšņi tiek pārcirsts ar administratīvu lēmumu.
Aktrise neslēpj, ka visvairāk sāp tieši attieksme un veids, kādā šīs ziņas tikušas pasniegtas. Ermale, kura savu dzīvi veltījusi Dailes teātra skatuvei, tagad spiesta domāt par iztikšanu un nākotni, kas šķiet miglā tīta. Viņa norāda, ka teātra vadība šo soli pamatojusi ar nepieciešamību dot vietu jaunajiem talantiem un repertuāra izmaiņām, taču māksliniecei šie vārdi šķiet kā tukša mierināšana. Viņa jūtas tā, it kā būtu izmesta no mājām, kurās aizvadīta visa radošā dzīve.
Sabiedrībā un kolēģu vidū šis notikums jau izraisījis plašu rezonansi. Daudzi pauž neizpratni par to, kāpēc pieredzējuši aktieri pirmspensijas vecumā kļūst par lieko nastu teātra vadībai. Ermale atzīst, ka jūtas sarūgtināta par sistēmu, kurā cilvēka mūža ieguldījums var tikt dzēsts vienā mirklī. Neskatoties uz piedāvājumu turpināt sadarbību kā ārštata māksliniecei atsevišķās izrādēs, viņa neslēpj pesimismu – šīs izrādes drīz vien pazudīs no repertuāra, atstājot viņu pilnīgā neziņā.
Šis stāsts nav tikai par darba zaudēšanu, bet par cieņu pret mākslinieku un viņa mūža darbu. Esmeralda Ermale joprojām nespēj noticēt, ka viņas gaitas mīļajā teātrī beigušās tieši šādi – ar sausu paziņojumu un nepieciešamību pamest telpas, kurās ielikta visa sirds. Viņa atzīst, ka tagad jāmācās dzīvot no jauna, ārpus teātra prožektoru gaismas, kas līdz šim bijusi viņas vienīgā pasaule.
