Latvijas kultūras pasaule joprojām nespēj samierināties ar tukšumu, ko aiz sevis atstāja Nacionālā teātra zvaigzne Ints Burāns. Viņa vārds savulaik bija kvalitātes zīme, bez kuras teātra māksla nebija iedomājama, taču aiz spožajām prožektoru gaismām slēpās cilvēks, kura dvēsele burtiski dega un pašiznīcinājās. Aktiera mūžs aprāvās pāragri, vien 67 gadu vecumā, atstājot neizdzēšamas pēdas ikvienā, kurš reiz redzējis viņa meistarību. Šogad, kad māksliniekam apritētu 85. jubileja, atmiņas par viņu uzvirmo ar jaunu, sāpīgu spēku, atklājot, cik smagi viņam nācās maksāt par savu patiesīgumu un uzticību skatuvei.
Inta Burāna ceļš sākās leģendārajā Teātra fakultātes kursā, kurā plecu pie pleca mācījās tādi milži kā Mārtiņš Vērdiņš, Imants Skrastiņš, Ausma Kantāne un Astrīda Gulbe. Jau tolaik viņš izcēlās ar savu īpašo meklētāja garu. Ingrīda Burāne ar dziļu aizkustinājumu atceras, ka Ints nekad nebija koncentrējies tikai uz savu personu. Viņa uzmanība pret kolēģiem bija neizmērojama – viņš mācēja iedvesmot un palīdzēt ar pāris precīziem vārdiem, kas aktierim ļāva lomā saskatīt pavisam citu dziļumu. Burāns nebija no tiem, kas kritizē, lai sāpinātu; viņš runāja, lai celtu un dotu spēku citiem, pat ja pašam iekšienē plosījās vētras.
Tomēr vislielākā traģēdija viņa dzīvē bija brīdis, kad teātris viņam tika atņemts. Tas nebija vienkārši darba zaudējums – tā bija visas eksistences jēgas sagrūšana. Kad pienāca pārmaiņu laiks, Ints lomās ielika visu savu vilšanos par to, ka valsts un tautas intereses tika upurētas vienas mantkārīgas sabiedrības daļas labā. Viņa atveidotā vecā Oša sāpe bija paša Inta kliedziens par netaisnību un nodevību, ko viņš saskatīja apkārtējos. Šis emocionālais smagums viņu dedzināja no iekšienes, un katra izrāde kļuva par personisku grēksūdzi un cīņu.
Mākslinieka dzīves noslēdzošais posms bija kluss, taču atmiņās viņš paliek kā nemiera gars, kurš spēja aizraut visus. Pat gadījumos, kad režisori nespēja noformulēt precīzu uzdevumu, Ints atrada savu “orbītu” un veica milzīgu pienesumu, ko citi pat nespēja iztēloties. Viņa spēja būt patiesam līdz pēdējam elpas vilcienam padarīja viņu par unikālu parādību mūsu mākslā. Tagad, atskatoties uz Inta Burāna dzīvi, kļūst skaidrs, ka viņš nebija tikai aktieris – viņš bija simbols paaudzei, kas savu sirdi atstāja uz skatuves dēļiem, nesaņemot pretī pelnīto mieru. Viņa aiziešana paliek kā kluss atgādinājums par to, cik trausla ir patiesa ģēnija dvēsele, kad tai atņem iespēju radīt.
