Dailes teātra saime un visa Latvijas kultūras pasaule ir tērpusies sēru drānās, jo mūžībā aizsaukts viens no spožākajiem un vīrišķīgākajiem skatuves māksliniekiem – Romualds Ancāns. Viņa aiziešana nav tikai ieraksts dokumentos, tas ir vesela laikmeta noslēgums, kas atstājis milzīgu, tukšu telpu gan teātra gaiteņos, gan skatītāju sirdīs. Dailes teātra kolektīvs, daloties savā smeldzē, veltījis māksliniekam aizkustinošus atvadu vārdus, kas liek vēlreiz atcerēties to neizmērojamo spēku un harismu, ko šis cilvēks nesa sev līdzi uz skatuves dēļiem un dzīvē.
Romualds Ancāns nebija vienkārši aktieris, viņš bija personība ar milzu burtu, kura talants spēja iedzīvināt vissarežģītākos raksturus. Viņa aktieriskā gaita Dailes teātrī sākās tālajā 1973. gadā, uzreiz pēc tam, kad viņš ar izcilību pabeidza Dailes teātra 5. studiju. Kopš tā brīža Ancāna vārds kļuva par kvalitātes zīmi jebkuram iestudējumam. Kolēģi viņu atceras kā cilvēku ar neticamu darba ētikau un dvēseles dziļumu, kurš nekad neapstājās pie sasniegtā. Viņa spēja transformēties, saglabājot savu unikālo rokrakstu, bija apbrīnojama.
Teātra vēsturē zelta burtiem ierakstītas viņa lomas tādās izrādēs kā “Šveiks”, “Ugunī”, “Brandas” un daudzās citās, kur Romualds spēja savienot skaudru dramatismu ar vīrišķīgu maigumu. Viņa balss tembrs un stāvs uz skatuves radīja drošības un pamatīguma sajūtu. Taču ne tikai teātris bija viņa mājvieta – Ancāns kļuva par patiesu tautas mīluli, pateicoties neaizmirstamajām lomām kino. Kurš gan spētu aizmirst viņa tēlojumu kulta filmās “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” vai “Likteņdzirnas”? Tajās viņš iemiesoja latviešu vīrieša ideālu – nedaudz skarbu, bet bezgala patiesu un krietnu.
/nginx/o/2024/04/01/15976167t1hb290.jpg)
Šobrīd, kad Romualds Ancāns devies pēdējā gaitā, Dailes teātris uzsver, ka viņa gars vienmēr paliks teātra sienās. Viņa smiekli, viņa nopietnība un viņa bezgalīgā mīlestība pret mākslu ir mantojums, ko nevar izdzēst laiks. Atvadu vārdi no kolēģiem skan kā klusa lūgšana, godinot vīru, kurš mācēja dzīvot ar vērienu un spēlēt tā, it kā katra izrāde būtu pēdējā. Viņa aiziešana ir atgādinājums par to, cik trausls ir cilvēka mūžs, bet cik neiznīcināms ir patiesu mākslinieku atstātais mantojums. Latvija ir zaudējusi vēl vienu savu dārgakmeni, taču zvaigzne, ko viņš iededza, turpinās mirdzēt caur viņa atstātajiem darbiem un atmiņu stāstiem.
