Mūziķis Jānis Aišpurs, kura vārds šobrīd visciešāk tiek saistīts ar laimīgu kopdzīvi un radošo tandēmu ar dziedātāju Aiju Andrejevu, pirmo reizi tik atkailināti un bez izskaistinājumiem atskatījies uz savas pagātnes tumšākajām lappusēm. Mākslinieks, kurš parasti sargā savas dvēseles dziļākos nostūrus, beidzot ir gatavs runāt par brīdi, kad viņa pasaule burtiski sabruka drupās – par šķiršanos no pirmās sievas un divu meitu mātes Madaras Līviņas-Aišpures. Tas nebija vienkārši juridisks process vai paraksts uz papīra; Aišpura acīs tas bija emocionāls un garīgs murgs, ko viņš bez vilcināšanās dēvē par īstu elli zemes virsū.
/nginx/o/2022/04/08/14471369t1h50d6.jpg)
Šis smagais lēmums nebija spontāns uzplaiksnījums, bet gan ilgstošu iekšēju cīņu rezultāts. Jānis atzīst, ka šis posms viņa dzīvē prasīja necilvēcīgu enerģiju, un sajūta bijusi tāda, it kā viņš mēģinātu izlauzties cauri necaurredzamai sienai. Viņš apraksta to kā nebeidzamu un mokošu tuneli, kurā gaisma nebija saskatāma mēnešiem ilgi. Visvairāk mūziķi plosīja nevis sabiedrības viedoklis, bet gan iekšējais konflikts starp pienākumu pret ģimeni un nepieciešamību būt patiesam pret sevi un savām jūtām. Tas bija laiks, kad katrs rīts sākās ar smaguma sajūtu krūtīs, kas nebeidzās pat dziļā nakts stundā, kad domas par neizbēgamo turpināja vajāt viņa prātu.
Lai gan šobrīd Jānis un Aija tiek uzskatīti par vienu no saskanīgākajiem pāriem Latvijas šovbiznesā, ceļš uz šo idilli prasīja upurus, par kuriem daudzi pat nenojauta. Šķiršanās process nebija tikai attiecību beigas, tas bija pilnīgs personības restarts, kas notika caur sāpēm, asarām un milzīgu vainas apziņu. Aišpurs neslēpj, ka šī “elle” viņu mainīja uz visiem laikiem. Viņš neslēpjas aiz gludām frāzēm par “abpusēju vienošanos”, bet gan drosmīgi atzīst, ka tajā laikā viņš burtiski dega dzīvs savā neziņā un bailēs par nākotni, it īpaši domājot par saviem bērniem un to, kā viņa lēmumi ietekmēs viņu trauslo pasauli.
Tagad, skatoties uz šiem notikumiem no laika distances, Jānis Aišpurs uzsver, ka bez šīm ciešanām viņš nebūtu tas cilvēks, kurš viņš ir šodien. Viņš ir iemācījies novērtēt mieru un patiesumu, taču atmiņas par to, kā viņam nācās iziet cauri šim ugunīgajam procesam, joprojām ir dzīvas. Šī vaļsirdīgā atzīšanās par šķiršanos kā par elli ir spēcīgs apliecinājums tam, ka pat aiz skaistākajām mīlas dziesmām un smaidiem uz skatuves bieži vien slēpjas smagi pārdzīvojumi, kurus mākslinieks ir nesuši uz saviem pleciem gadiem ilgi, līdz beidzot atradis mierinājumu un jaunu sākumu.
