Mūsu nacionālais lepnums, spožākā un starptautiski pieprasītākā operzvaigzne, apburošais mecosoprāns Elīna Garanča ir atgriezusies mājās, lai kārtējo reizi saviļņotu klausītāju sirdis Latvijas Nacionālajā operā. Viņas uzstāšanās Baltajā namā kopā ar maestro Karelu Marku Šišonu pie orķestra pults vienmēr tiek gaidīta ar milzīgu sajūsmu un pietāti, jo tieši šī skatuve abiem māksliniekiem ir bezgala īpaša. Viņu radošā kopība šeit aizsākās tālajā 2001. gadā ar pirmo spāņu mūzikas programmu, kam sekoja leģendārā debija Karmenas lomā leģendārajā režisora Andreja Žagara iestudējumā. Taču aiz šī spožuma un nebeidzamajiem aplausiem slēpjas emocionāli smags un pat šokējošs mākslinieka iekšējās pasaules stāvoklis, par kuru dziedātāja runā ar apbrīnojamu vaļsirdību.
/nginx/o/2026/05/18/17647467t1h32b5.jpg)
Pēdējā laika dramatiskie notikumi pasaulē un karš Ukrainā ir dziļi satricinājuši mākslinieci. Elīna Garanča neslēpj, ka pēc 24. februāra viņu pārņēmis patiess šoks un smaga emocionālā bezspēcība. Tādos brīžos šķiet gandrīz neiespējami vienkārši kāpt uz skatuves un bezbēdīgi trallināt, kad turpat netālu cieš cilvēki. Lai gan tieši pašā krīzes sākumā māksliniecei uzstāšanās nebija plānotas, vēlākie satikšanās mirkļi ar klausītājiem pierādīja pretējo. Cilvēki nāca klāt un atzinās, ka tieši viņas balss, mūzikas spēks un augstais garīgums ir tas, kas viņiem palīdz nesašķīst un noturēties pie dzīvības šajā nežēlīgajā realitātē. Dziedātāja pati apzinās savu misiju – mākslinieki nevar doties uz fronti un karot ar ieročiem rokās, taču viņu balsis un viedoklis no skatuves spēj sniegt nepieciešamo pozitīvo emociju lādiņu un mierinājumu.
Mākslinieciskajā ziņā Elīna Garanča šobrīd atrodas uz ļoti zīmīgas un pat satraucošas robežas. Viņa atklāti atzīst, ka mecosoprāna repertuārs pasaules klasiskajā mūzikā ir nepiedodami ierobežots, un viņai visvairāk par visu riebjas atkārtoties. Ir nodziedātas vadošās partijas, un jaunas virsotnes atrast kļūst arvien grūtāk. Šī iemesla dēļ dziedātāja jau ir atteikusies no vieglāka romantiskā repertuāra, piemēram, Romeo lomas operā Monteki un Kapuleti, jo, kā pati saka, negribas melot sev un tēlot mazu puišeli, kad iekšējā pasaule jau ir pavisam citā brieduma pakāpē. Drīz līdzīgs liktenis var piemeklēt arī viņas slaveno Karmenu vai Dalilu – sešas nedēļas sēdēt prom no mājām svešā operteātrī un strādāt ar režisoriem, kas šo darbu atklāj pirmo reizi, kamēr viņai tā ir jau sestā reize, vienkārši apnīk.
Tieši tāpēc nupat izpildītā koncertprogramma Rīgā, kurā skanēja Maskanji, Čileas, Berlioza un Čaikovska šedevri, iezīmē jaunu, dramatisku pagriezienu – pāreju no liriskā uz izteikti dramatisko repertuāru. Tomēr aiz šī jaudīgā vokālā potenciāla slēpjas kāda skarba patiesība. Elīna Garanča salīdzina savu pašreizējo karjeras posmu ar braukšanu, kurā pedālis ir nospiests līdz pašai grīdai. Viņa apzinās, ka atrodas savas attīstības un tehnisko iespēju fināla taisnē. Pēc tādām lomām kā Kundri Vāgnera Parsifālā balss attīstības griesti faktiski ir sasniegti, un šāds maksimāls ātrums ir nepieciešams tikai tam, lai nākamo desmit vai divpadsmit gadu laikā no savas balss vēl spētu izspiest pašus pēdējos pārpalikumus un maksimālo atdevi. Viņa vēlas prātīgi izbaudīt un izstrādāt šīs pēdējās aizraujošās partijas, kas vēl palikušas Verdi un Vāgnera operās, un varbūt ļauties kādam muzikālam eksperimentam, pirms pielikt punktu, jo reiz taču tam visam būs jābeidzas.
