Mūziķa Andra Kiviča tēvs, Andris Kivičs seniors, kurš gadu desmitiem palicis dēla spožās un reizēm skandalozās slavas ēnā, ir izlēmis atklāt kārtis. Viņa dzīvesstāsts ir ne mazāk dramatisks kā dēlam, taču līdz šim tas glabāts tālu no ziņkārīgo acīm. Nupat, svinot savu 77. dzimšanas dienu, seniors ir sarakstījis savu pirmo grāmatu “Ceļš. Atmiņu stāstījums”, kas kļuvusi par emocionālu grēksūdzi un parādu atdošanu senčiem. Šis stāsts ir par vientulību, zaudējumiem un negaidītiem likteņa pavērsieniem, kas sākās jau agrā bērnībā.
Kivičs seniors atklāj sirdi plosošu detaļu – viņš nekad nav pazinis savu tēvu, bet māti zaudējis, kad viņam bija vien pieci gadi. Smagā slimība tuberkuloze viņu paņēma vien 25 gadu vecumā, un mazais zēns māti redzēja tikai caur slimnīcas palātas logiem. Viņu uzaudzināja vecvecāki Kuldīgā, un tieši viņiem ir veltīta šī grāmata, lai viņu vārdi nepazustu nebūtībā. Tas ir stāsts par saknēm, kas ir daudz dziļākas un sāpīgākas, nekā sabiedrībai varētu šķist, vērojot Kiviču dzimtas jaunākos pārstāvjus.
Interesanti, ka slavenais uzvārds, ko šodien zina teju katrs latvietis, radies tīras nejaušības un kāda ierēdņa kļūdas dēļ. Līdz 16 gadu vecumam Andris seniors bija Ķīvītis, taču Kuldīgas pasu galda darbinieku paviršība uzvārdu pārvērta par Kiviču. Tajā laikā jauno vīrieti interesēja vējš galvā un meitenes, nevis pareizrakstība pasē, tāpēc kļūda palika nepamanīta gadiem ilgi. “Tagad es šo krustu nesu visu mūžu,” nosmej seniors, norādot, ka pat dēla vārda izvēle bijusi neapdomīga – neviens toreiz neiedomājās, ka divi Andri Kiviči radīs tādu sajukumu.
Seniors neslēpj, ka dēla dzīves izvēles un nemitīgā atrašanās uzmanības centrā viņam ir sagādājusi ne mazums pārdzīvojumu. Viņš atceras kuriozus un reizē rūgtus brīžus, kad dēla pielūdzējas zvanījušas uz viņa mājas tālruni, cerot sadzirdēt mūziķa balsi, bet, saprotot, ka otrā galā ir tēvs, sarunu rupji nocirtušas. Šī “morālā trauma” un mūžīgā salīdzināšana licis viņam uz grāmatas vāka īpaši uzsvērt vārdu “seniors”. Viņš vēlas, lai pasaule beidzot ierauga viņu kā atsevišķu personību, nevis tikai kā slavena un reizēm pārāk skaļa dēla tēvu, kuram reizēm dēla ir “mazliet žēl”.
Atteikšanās no alkohola un pārcelšanās uz Rīgu mīlestības dēļ – tie ir bijuši lēmumi, kas definējuši Andra seniora dzīvi. Viņš atklāti stāsta par savu “pilotprojektu” – pirmo laulību 18 gadu vecumā, un otro savienību ar dēla māti Dainu, kas ilga septiņus gadus. Tagad, raugoties uz noieta ceļa augstumiem un lejām, viņš jūtas atdevis parādu savai pagātnei un cer, ka grāmatas lappuses piešķirs nemirstību tiem, kurus viņš mīlēja visvairāk. Tas ir stāsts par vīrieti, kurš beidzot ir gatavs izkāpt no dēla ēnas un pastāstīt savu patiesību.
