Latvijas sabiedrībā labi zināmais Juris Šteinbergs vairs nespēj klusēt, noskatoties uz to, kāda attieksme valda pret cilvēkiem baltajos halātos. Viņa emocijas ir sakāpinātas līdz pēdējam, un sirds burtiski lūst par to netaisnību, ko ik dienas nākas piedzīvot medicīnas darbiniekiem. Šteinbergs atzīst, ka brīžos, kad dzird nepamatotus apvainojumus, kas vērsti pret ārstiem, viņam rodas nepārvarama vēlme kliegt pilnā rīklē. Tas nav tikai aizvainojums, tas ir dziļš sāpju un bezspēcības pilns protests pret to, ko viņš dēvē par sabiedrības tumsonību.
Viņš nespēj saprast, kā mēs kā sabiedrība esam nonākuši līdz šādam punktam, kurā tie, kas glābj dzīvības, tiek padarīti par grēkāžiem. Šteinbergu dziļi aizskar tas, ka cilvēki, kuriem nav ne mazākās izpratnes par medicīnas sarežģīto dabu un ikdienas darba smagumu, atļaujas publiski un agresīvi kritizēt profesionāļus. Viņš uzsver, ka ārsti un māsiņas strādā uz izdegšanas robežas, upurējot savu privāto dzīvi un veselību, lai palīdzētu citiem, taču pretī saņem žulti un neizpratni.
Šī situācija viņam šķiet nepanesama. Katrs gadījums, kad kāds kārtējo reizi sāk vainot mediķus visās pasaules nelaimēs, Šteinbergam sit pa dzīvo nervu. Viņš norāda, ka tumsonība, kas izpaužas kā nevēlēšanās ieklausīties zinātnē un loģikā, ir kļuvusi par bīstamu tendenci. Tas vairs nav stāsts par viedokļu apmaiņu, tas ir stāsts par elementāras cieņas zudumu pret darbu, kas prasa milzīgu atbildību un zināšanas.
Juris Šteinbergs neslēpj, ka viņam sāp sirds par šo situāciju, jo viņš redz reālo ainu aiz slimnīcu durvīm. Viņš aicina aizdomāties, kas notiks, ja šī negatīvisma dēļ pēdējie profesionāļi pametīs savas posteņus. Vai tad tie paši kliedzēji un apvainotāji būs spējīgi sev palīdzēt? Viņa vārdi skan kā pēdējais brīdinājums sabiedrībai, kura šķiet apmaldījusies savās ekspektācijās un agresijā. Tas ir emocionāls aicinājums atmosties un novērtēt to, kas mums vēl ir palicis, pirms naids un nezināšana ir sagrāvusi medicīnas sistēmu pavisam.
Šteinbergs uzskata, ka šī vēršanās pret mediķiem ir ne tikai netaisnīga, bet arī liecina par zemu kultūras līmeni. Viņš uzsver, ka nevienam nav tiesību ņirgāties par tiem, kuri ir izvēlējušies šo smago misiju. Šis izmisuma kliedziens ir domāts katram, kurš kaut reizi ir atļāvies nievājoši izteikties par mediķu darbu, nezinot, kādu cenu viņi par to maksā katru dienu.
