Ikdienas dzīves realitāte Arnitas Oliņas dzīvē ir sagriezusies kājām gaisā tādā veidā, kādu viņa vēl pirms neilga laika nespēja pat iztēloties savos vistumšākajos sapņos. Brīdī, kad nāca ziņa par Dāvida Krūmiņa apcietināšanu, Arnitas pasaule acumirklī sašķīda tūkstoš sīkās lauskās. Viņas emocijas šobrīd ir tik spēcīgas un pretrunīgas, ka ir grūti atrast vārdus, kas pilnībā raksturotu to iekšējo postu un bezspēcību, ko viņa izjūt katru nomoda brīdi. Šis nav tikai kārtējais ziņu virsraksts, kas pazūd straujajā informācijas plūsmā; šī ir personīga traģēdija, kas izmainījusi visu viņas ierasto ikdienas ritmu.
Arnita neslēpj, ka šī jaunā un skarbā realitāte viņai šķiet tik nereāla, ka viņa nepārtraukti pieķer sevi domājam – kaut tas viss būtu tikai slikts sapnis, no kura varētu vienkārši pamosties un viss būtu kā agrāk. Taču, atverot acis, viņa saskaras ar skarbo patiesību, kas nekur nepazūd. Viņas sirds ir pārpilna ar pārdzīvojumiem par Dāvida likteni, un šis smagais krusts, ko nākas nest, ir kļuvis par viņas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Katra stunda, kas pavadīta prombūtnē no cilvēka, kurš bijis viņai tuvs, ir kā mūžība, piepildīta ar neziņu un sāpīgiem jautājumiem par to, kāpēc dzīve ir iegrozījusies tik nežēlīgi.
Viņa atzīst, ka šī situācija ir kā nežēlīgs pārbaudījums viņas emocionālajai noturībai. Arnita cenšas rast spēku turpināt savu ikdienu, taču katrā solī viņa jūt šī notikuma nospiedumus. Tas nav stāsts par publisku izrādīšanos, bet gan par ļoti privātu, dziļu un sirdi plosošu pieredzi, kad cilvēks attopas pilnīgi jaunā, biedējošā vidē, kur vairs nav vietas ierastajam priekam un vieglumam. Viņas teiktais atspoguļo nevis aukstu analīzi, bet gan to dedzinošo sāpi, ko izjūt jebkurš, kurš pēkšņi zaudē savu tuvāko cilvēku šādu notikumu dēļ.
Šobrīd Arnita Oliņa dzīvo gaidās, kurās cerība mijas ar izmisumu. Viņa joprojām mēģina aptvert notikušā mērogu un saprast, kādā veidā turpināt dzīvot tālāk, kad pamats zem kājām ir tik ļoti sašķobījies. Tas ir stāsts par cilvēcību, par spēju palikt stiprai, kad pasaule apkārt brūk, un par to nebeidzamo murgu, kas kļuvis par viņas ikdienas biedru. Viņas emocijas ir patiesas, neaizsargātas un brīžiem tik smagas, ka tās burtiski var sajust ikvienā viņas vārdā. Tas ir atgādinājums, cik trausla var būt laime un cik ātri viss var mainīties, atstājot vienu vienīgu, dedzinošu vēlmi – kaut laiku varētu pagriezt atpakaļ un šis murgs nekad nebūtu noticis.
