Latvijas estrādes karaliene Margarita Vilcāne, kuras balss gadu desmitiem spēcinājusi tūkstošus, šobrīd savas dienas vada klusumā un mierā, tālu prom no Rīgas burzmas un spožajām starmešu gaismām. Viņas pašreizējā mājvieta Upesgrīvā, netālu no jūras, ir kļuvusi par īstu cietoksni, kur māksliniece sargā savu privātumu un vientulību, kas viņai kļuvusi par nepieciešamību pēc smagajiem dzīves triecieniem. Margarita atklāti atzīst, ka vairs nevēlas sniegt intervijas un viņas parādīšanās publiskos pasākumos ir kļuvusi par retu izņēmumu, nevis likumsakarību.
Upesgrīvas mājā valdīja īpaša atmosfēra – tur smaržo pēc priežu siliem un jūras sāļā vēja, bet dārzā acis priecē plašs, zaļojošs zāliens. Margarita sēž savas mājas verandā, tērpusies elegantā baltā blūzē un siltā vestē, malkojot stipru kafiju, un viņas sejā lasāms viedums, kas nāk tikai ar gadiem un milzīgu dzīves pieredzi. Viņa neslēpj, ka pēc sava vīra, rakstnieka Jurija Skopa, aiziešanas mūžībā, nespēj iedomāties atgriešanos Rīgas dzīvoklī. Tur viss atgādinātu par zaudējumu, turpretī šeit, pie dabas, viņa smeļas spēku turpināt ceļu.
Mākslinieces ikdiena ir piepildīta ar dabas vērošanu un mierīgām pastaigām pa mežu, kur, kā viņa pati saka, viņai vislabāk domājas. Lai gan Margarita apgalvo, ka sirdī nav lauciniece, tieši šī vide viņai šobrīd sniedz vislielāko komfortu. Taču šis miers ir gūts caur sāpīgām atziņām un drūmiem dzīves posmiem. Viņa ar šokējošu atklātību piemin laiku, kad dzeršana sākās briesmīgā formā – nevienam par to nezinot, viņa mēdza dzert viena un pa kluso. Šie pagātnes ēnu mirkļi tagad ir palikuši aiz muguras, taču tie ir atstājuši neizdzēšamas pēdas viņas dvēselē.
Margaritas pašcieņa un tiešums ir apbrīnojami – viņa nebaidās būt šerpa, ja tas nepieciešams, un joprojām saglabā taisnu muguru par spīti visiem dzīves kūleņiem. Viņas attiecības ar pagātni ir radikālas: dziedātāja ir izmetusi savus fotoalbumus, lai pēc viņas nāves tie nemētātos izgāztuvēs un vējš tos nesvaidītu. Viņa vēlas, lai par viņu paliek tikai dzīvas atmiņas cilvēku sirdīs, nevis papīra driskas. Pat fotogrāfēties šodien viņa kategoriski atsakās, vēloties palikt tāda, kādu skatītāji viņu atceras no viņas spožākajiem slavas laikiem.
Lai gan viņa dzīvo kopā ar savu brālēnu Augustu, kurš pārcēlies pie viņas pēc Jurija nāves, Margarita lielāko daļu laika pavada savās pārdomās. Viņa pateicas Dievam par savu ļoti laimīgo dzīvi, neskatoties uz to, ka tajā bijis tik daudz sāpju un vientulības brīžu. Viņas stāsts nav par veco ļaužu namu klasiskā izpratnē, bet gan par prestižu, pašas izvēlētu patvērumu, kur katrs priedes zars un katrs viļņa švīksts runā viņai saprotamā valodā. Tā ir sievietes izvēle novecot ar cieņu, tālu prom no ziņkārīgo acīm, saglabājot savu leģendas statusu un sirdsmieru.
