Leģendārais grupas Līvi mūziķis Tomass Kleins ir spēris drosmīgu soli, beidzot pārtraucot gandrīz divus gadus ilgušo klusēšanu. Mākslinieks, kurš savu sešdesmito jubileju atzīmēja ar neizsakāmi smagu personisko cīņu, publiski atklājis patiesību, kas līdz šim bija zināma tikai pašiem tuvākajiem ģimenes locekļiem. Pēc sarežģītas un 13 stundu garas muguras operācijas mūziķa dzīve burtiski sagriezās kājām gaisā, un viņš jau divus gadus ir piekalts ratiņkrēslam.
Tomass neslēpj, ka sākotnēji cerēja uz ātru atveseļošanos un vēlējās tikt galā ar visu saviem spēkiem, tādēļ izvēlējās par savu veselības stāvokli klusēt. Viņš atzīstas, ka pēc operācijas realitāte bija biedējoša – viņa ķermenis uz laiku bija zaudējis jebkādu kustību spēju, saglabājot vienīgi roku kustības un spēju domāt. Šis atklāsmes brīdis ir emocionāli satricinošs ne tikai pašam mūziķim, bet arī viņa kvēlākajiem faniem.
Septiņi rehabilitācijas kursi un nebeidzams, mokošs darbs ar sevi – tāda ir bijusi viņa ikdiena pēdējos divus gadus. Lai gan šobrīd viņš savu ķermeni jūt daudz labāk nekā uzreiz pēc iejaukšanās, ceļš uz atveseļošanos ir bijis ārkārtīgi smags. Tomass godīgi atzīst, ka grūtākais pārbaudījums nav bijis fiziskais vājums, bet gan iekšējā cīņa un nespēja pieņemt sevi šādā jaunā statusā. Tieši šis emocionālais smagums bija iemesls, kāpēc viņš līdz šim izvairījās no sabiedrības, pavadot lielāko laiku savā Liepājas mājoklī un reti izkustoties ārpus pagalma.
Situācija kļuva publiski zināma pēc tam, kad Tomasa vecākā meita Džeina Kleina-Šnipke sociālajos tīklos nāca klajā ar aizkustinošu un izmisīgu lūgumu pēc palīdzības. Viņa atklāja detaļas par tēva veselības stāvokli, norādot, ka ģimenes dzīve piedzīvojusi krasas pārmaiņas. Šis meitas palīdzības sauciens kalpoja par katalizatoru, kas pamudināja arī pašus fanus un kolēģus rīkoties – piemēram, dziedātājs Andris Ērglis ir ieskaņojis Tomasa radīto dziesmu Ieelpa, tādējādi aicinot sabiedrību atbalstīt mūziķi, vairojot viņa autoratlīdzības ienākumus.
Neskatoties uz visām ciešanām, mūziķis nav zaudējis cerību un ticību, ka kādreiz atkal spēs piecelties kājās. Viņš turpina regulāri strādāt ar fizioterapeitu un jau strādā pie jauna albuma, apliecinot, ka radošais gars nav salauzts. Šī atklātība ir pirmais solis ceļā uz garīgo mieru, kuru Tomass Kleins tik ļoti ir centies pasargāt no svešām acīm. Viņa stāsts ir apliecinājums tam, ka aiz katra ārējā klusuma var slēpties cīņa, kas prasa neiedomājamu drosmi un izturību.
