Latvijas Nacionālā teātra zvaigzne Juris Hiršs beidzot ir radis mieru, taču ceļš uz to nebija nedz viegls, nedz prognozējams. Aktieris kopā ar savu mīļoto sievu, televīzijas režisori Lauru, ir burtiski iekarojuši dabu Vecumnieku novadā, Zvirgzdes upes krastā, kur viņu ikdiena tagad rit ciešā saiknē ar meža elpu. Šis stāsts sākās jau 2008. gadā, un tā pamatā bija nevis rūpīgi izstrādāts plāns, bet gan Lauras kvēls sapnis par savu stūrīti lauku klusumā.
Interesanti, ka tieši kāds četrkājains draugs kļuva par galveno dzinuli šim dzīves pavērsienam. Tovasar ģimenei pieklīda suns, kurš pats nekaunīgi un droši izvēlējās šo vietu par savām jaunajām mājām. Hiršu ģimenei nekas cits neatlika, kā sekot dzīvnieka intuīcijai. Juris atklāti atzīst, ka viņi abi ar sievu bija visīstākie rīdzinieki, kuriem par lauku darbiem un zemes kopšanu nebija ne mazākās saprašanas. Atbraukuši uz mežmalu kā “pilnīgi duraki”, aktieris sākumā mēģinājis pat lielos kokus gāzt ar parastu rokas zāģīti jeb fuksīti, kas tagad pašam liek vien pasmaidīt.
Māja, kurā viņi šobrīd dzīvo, ir Jura paša rokām celta. Viņš to darījis ar neiedomājamu precizitāti un rūpību, ieliekot katrā dēlī savu sirdi. Lai gan māja nekad nešķiet līdz galam pabeigta, jo vienmēr atrodas kāds stūris, ko uzlabot, tā ir kļuvusi par viņu mazo paradīzi. Saimniecība nosaukta par “Jurģiem” – ne tikai par godu jaunākajam dēlam, bet simbolizējot latviešu seno pārcelšanās tradīciju. Lai gan Juris pats prāto, ka “Eglītes” būtu bijis trāpīgāks nosaukums, jo šo koku te ir pārpārēm.
Dārzs Vecumnieku pusē ir unikāls ar to, ka gandrīz visi augi tajā ir draugu dāvināti vai pašu izglābti. Juris ar īpašu maigumu stāsta par eglītēm, kas reiz kalpojušas kā Ziemassvētku rotas podiņos, bet tagad stalti aug mežmalā. Viņš neslēpj sašutumu par tirgotājiem, kuri eglītes bez saknēm vienkārši iesprauž mālos. Viena no viņa dārza varonēm pat piedzīvojusi klīnisko nāvi, taču aktieris ar to neatlaidīgi runājis, pielabinājies un glaudījis, līdz koks atguvies. Hirši tic, ka ar augiem ir jārunā – reizēm jāpaslavē, bet reizēm, kā Laura to darījusi ar vārguļojošu ķiršu koku, pat jāpiedraud ar nozāģēšanu. Pārsteidzoši, bet pēc šāda “ultimāta” ķirsis uzplaucis nepieredzētā krāšņumā.
Dzīve divu hektāru platībā ir nemitīga cīņa un kustība. Juris un Laura atzīst, ka daba ir nesalīdzināmi stiprāka par diviem cilvēkiem – brikšņi un zāle nāk virsū ar milzu spēku. Tomēr tieši šī fiziskā piepūle ir tā, kas viņus glābj no pilsētas dīkdienības un tukšas sēdēšanas pie televizora. Katrs koks, katrs kastaņstāds, ko kaimiņiene Janīna reiz atnesusi, šeit ir izcīnījis savu vietu zem saules. Juris, kura tēvs bijis koktēlnieks, tagad pats turpina šo saikni ar koku, radot vidi, kurā ģimene jūtas patiesi dzīva un brīva.
