Latvijas kultūras telpā nupat noslēdzies kāds neticami garš un nozīmīgs laikmets. Pēc vairāk nekā pusgadsimta, kas aizvadīts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja gaiteņos, tā ilggadējā un harizmātiskā direktore Māra Lāce ir pieņēmusi lēmumu, kas daudziem šķiet teju neiespējams – viņa aizver muzeja smagās durvis, lai dotos pelnītā atpūtā. 13. aprīlis kļuva par viņas pēdējo darba dienu amatā, kuru viņa ieņēma kopš 2001. gada, taču viņas stāsts muzejā sākās vēl tālajos septiņdesmitajos gados.
Šī nav parasta aiziešana no darba; tā ir šķiršanās no dzīvesveida un mīlestības, kas ilga 52 gadus. Māra Lāce muzejā ir pieredzējusi visu – no padomju laika tūrisma dīvainībām līdz muzeja ēkas vērienīgajai rekonstrukcijai un modernizācijai, kas padarīja to par mūsdienīgu kultūras pērli. Direktore atklāti atzīst, ka viņu nekad nav saistījušas virspusējas sarunas vai dāmu klubiņu stila nodarbes. Viņas pasaule ir māksla, fakti un darbs, kas prasīja dzelzs nervus un neizsīkstu enerģiju.
Atceroties savu sākumu, Lāce neslēpj, ka darīts viss – viņa nav baidījusies pat no grīdas mazgāšanas, ja tas bijis nepieciešams. Astoņus gadus viņa pavadīja kā gide, vadot grupas laikā, kad ne visus apmeklētājus patiesi interesēja tas, kas redzams uz sienām. Tomēr tieši šī pieredze viņai iemācīja saprast cilvēkus un to, cik svarīgi ir radīt vietu, kur māksla elpo. Viņas vadības laikā muzejs burtiski atdzima no deviņdesmito gadu haosa, kļūstot par sakārtotu un prestižu institūciju.
Pirms gada, svinot savu 70. jubileju, Māra Lāce baudīja kafiju un kūkas kopā ar Valsts prezidentu, apspriežot mākslas pasaules aktualitātes. Viņa ar smaidu atceras, ka prezidents savulaik pat pamatīgi pārbiedējis muzeja kasieri, negaidīti parādoties pie biļešu lodziņa kā ierindas apmeklētājs. Tomēr tagad, kad pienācis laiks pielikt punktu, viņa ir nelokāma – startēt jaunā konkursā viņas gados būtu nepieņemami. Viņa vēlas aiziet ar paceltu galvu, atstājot savam pēctecim sakārtotu struktūru un ambiciozus mērķus, piemēram, “Arsenāla” veiksmīgu atvēršanu.
Aizejot pensijā, Māra Lāce negrasās nodoties “sievišķīgām pļāpām”. Viņas viedums un asais prāts joprojām ir vērsts uz kultūras nozīmi valsts pamatā. Viņa uzsver, ka mazai nacionālai valstij kultūra ir galvenais drošības un pastāvēšanas garants. Kamēr citi varbūt plāno mierīgas vecumdienas, Māra Lāce paliek uzticīga saviem principiem, skaidri apzinoties, ka muzejs nekad nav bijusi tikai mirusi ēka, bet gan dzīva, pulsējoša sirds, kurā viņa ir atstājusi lielu daļu sevis.
