Ojārs Rubenis, ilggadējais darbinieks un bijušais Nacionālā teātra direktors, nekad nebūtu iedomājies, ka kaķis varētu kļūt par neaizstājamu ģimenes locekli un pat ārstniecisku spēku — taču tieši tā noticis ar viņa britu īsspalvaino runci, kurai dots vērienīgais vārds Arčijs Arčibalds Nacionālis. Ar šo stāstu atklājas, kā Ojāra dzīve mainījās, pateicoties sievas Vijas neatlaidībai un neparastam “eksperimentam”, ko viņa veica, lai pārvarētu vīra alerģiju pret kaķiem.
Visi Rubeņu ģimenes locekļi sākotnēji bija suņu cilvēki, īpaši mīlot kollijus — viena no tām, Betiņa, tika iemūžināta uz īstas grāmatas vāka kopā ar viņu dēlu Ģirtu. Taču Vija, uzaugusi starp kaķiem un suņiem, nespēja pretoties vēlmēm ieviest mājās arī kaķi. Viņas piedāvātais “žurnālistiski medicīniskais eksperiments” balstījās uz teoriju, ka pakāpeniska kaķa klātbūtnes pieredze var palīdzēt mazināt alerģiju — un eksperiments izrādījās ne tikai veiksmīgs, bet pilnīgi mainīja to, kā Ojārs reaģē uz ķepainā drauga klātbūtni.
Iepriekš Ojāram alerģija pret kaķiem bija tik spēcīga, ka tikai īsā laika posmā Washingtonā viņa acis kļuva sarkanīgas, kakls aizrāvās un viss ķermenis reaģēja spriedzē. Viņš bija pārliecināts, ka nekad neuzņemtu kaķi mājās, kurā jelkad jādzīvo kopā ar miesīgo draugu. Taču Vijas lasītā teorija, kas sākotnēji bija domāta bērnu alerģijām, ļāva viņiem riskēt un pamēģināt. Un pareizais kaķēns tika izraudzīts īpašā brīdī — Vijas dzimšanas dienā Smiltenē, kur uzreiz kļuva skaidrs, ka tas ir “tas pats” kaķis, kuru viņi vēlas.
Kad Arčijs sāka dzīvot kopā ar Rubeņiem, Ojārs atklāja, ka viņa alerģiska reakcija kļūst klātesoša tikai tad, ja kaķis mēģina uzmanību pievērst tieši viņam — gluži kā pret Vijas prombūtni. Bet Arčijs pats izrādījās daudz vairāk nekā tikai mīļš mājdzīvnieks. Vija stāsta, kā viņš reiz naktī jutis, ka viņai ir ļoti augsts asinsspiediens un spēcīgas galvassāpes — un, kad kaķis iekļuva guļamistabā, apguļoties pie viņas galvas, sāpes un spiediens pazuda pēc pusstundas. Ojārs atzīst, ka šādas situācijas viņam pašam ir bijušas pārsteidzošas, bet viņš saprot, ka kaķis kaut kādā veidā sajūt saimnieces veselības stāvokli un reaģē uz to pirms cilvēks pats spēj to pamanīt.
Arčijs ir ne tikai tulkojies par mīlestības simbolu Rubeņu mājās, bet arī iemācījis ģimenei jaunas ikdienas tradīcijas. Katru vakaru kaķis pieprasa savu “gultiņu laiku”, skrienot pa māju un liekot saprast, ka gulētiešanas rituāls ir īpašs — viņš ieguļas sev paredzētajā vietā un pat sagaida pēdējo buču no Vijas. Arī Ojārs atzīst, ka, ja viņš nepilda rituālu vai neglāsta Arčiju, kaķis dažreiz izrāda savu raksturu, bet to dara bez nagiem un tikai, lai pievērstu uzmanību.
Arčijs arī rāda savu talantu skaistās dzīves laikā — vasarās Mērsragā viņš gan laužas ārā, gan atnes cilvēkiem “dāvanas”, piemēram, peles, ko viņš nepieņem kā ēdienu, bet noliek kā pierādījumu saviem medību instinktiem. Un pat tad, kad ģimene dodas prom, kaķis viņus gaida vai slēpjas, gluži kā zinātu, kad ir īstais laiks doties prom. Mājas atmosfēra kopā ar Arčiju kļuvusi par skaistu, jautru un reizēm neparedzamu vietu, kur mīlestība — ne tikai starp cilvēkiem, bet arī starp cilvēku un dzīvnieku — ir kļuvusi par stāstu, kas burvīgi iedvesmo ikvienu, kas dzird par šo britu īsspalvaino runci, kurš guvis Rubeņu ģimenes sirdis․
