Uzņēmēja un influencere Elīna Didrihsone vēl pavisam nesen atklāti runāja par to, cik smagi viņai klājas cīņā ar smēķēšanas atkarību. Pagājušās vasaras laikā viņa neslēpa savu bezspēcību un iekšējo cīņu, taču šodien aina ir pavisam cita — jau vairāk nekā piecus mēnešus viņas dzīvē nav nikotīna, un šis ceļš nav bijis ne viegls, ne vienkāršs.
Runājot par savu pieredzi, Elīna atzīst, ka ilgu laiku gaidījusi kaut kādu īpašu, emocionāli pareizo brīdi, kad beidzot spēs atteikties no ieraduma. Taču šis brīdis tā arī nepienāca. Viņa saprata ko būtisku — ja gaidīsi ideālo mirkli, tas var arī nekad neatnākt. Atkarība bija kļuvusi tik spēcīga, ka ietekmēja katru viņas dienas daļu, līdz pat tādam līmenim, ka pat īsos ikdienas brīžos viņa nespēja būt bez elektroniskās cigaretes.
Šī atkarība nebija tikai ieradums — tā bija pilnīga kontrole pār viņas rīcību. Elīna atklāti atzīst, ka elektroniskās cigaretes, viņasprāt, var būt vēl viltīgākas nekā parastās, jo tās iespējams lietot jebkurā brīdī, nepārtraukti. Tas rada ilūziju par nekaitīgu ieradumu, bet patiesībā tas tikai vēl dziļāk ievelk atkarībā.
Lūzuma punkts pienāca brīdī, kad viņa saprata — ar vienkāršu vēlmi nepietiek. Vajadzēja rīkoties radikāli. Elīna pieņēma lēmumu, kas viņas pašas vārdiem bija kā ar nazi nogriezt visu uzreiz. Bez kompromisiem, bez atkāpšanās iespējām. Tieši šī stingrā pieeja kļuva par viņas pagrieziena punktu.
Lai noturētos, viņa radīja sev īpašu motivācijas sistēmu. Katru dienu viņa pierakstīja, kas mainīsies viņas dzīvē pēc smēķēšanas atmešanas. Šie pieraksti kļuva par viņas iekšējo atbalstu brīžos, kad bija grūti. Viņa skaitīja ne tikai dienas, bet pat stundas, iezīmēja progresu, atgādinot sev, ka šis ceļš ved uz labāku dzīvi, nevis kaut kādu zaudējumu.
Ne mazāk svarīgs bija arī veids, kā viņa par šo lēmumu runāja ar citiem. Elīna apzināti izvēlējās nesteigties ar publiskiem paziņojumiem. Viņa baidījās, ka, ja neizdosies, vilšanās būs vēl lielāka. Tāpēc sākumā par savu apņemšanos pastāstīja tikai tuvākajiem — pirmajā dienā vīram, pēc tam mammai, un tikai vēlāk arī darba kolektīvam. Šis pakāpeniskais atklāšanās process palīdzēja viņai saglabāt kontroli un pārliecību.
Šodien viņa par šo pieredzi runā jau ar pavisam citu sajūtu — nevis kā par cīņu, bet kā par uzvaru, kas prasīja stingru lēmumu, disciplīnu un spēju būt godīgai pašai pret sevi.
