Dziedātājs Normunds Rutulis atklāj, ka pārliecība — par to, ka vīrietim vienmēr jābūt pieejamam savai ģimenei — nav nākusi viegli vai ātri, bet ir formējusies gadiem ilgi. Kā tēvs, vīrs un vectēvs viņš atzīst, ka atbildība un klātbūtne ir tas, kas patiesi veido ģimeni, nevis runas par to. Rutulis apgalvo, ka būtībā ģimene ir viņa “valsts” un “karaliste”, kuru viņš aizstāv ar savu klātbūtni un uzmanību. Viņš pat uzskata, ka nepieejams drīkst kļūt tikai tad, ja esi pilnīgi nespējīgs pacelt galvu — pat slims cilvēks var būt pieejams.
Saruna notika kādā Blaumaņa ielas kafejnīcā, kur viņš izvēlējās vietu ne tikai kafijas dēļ, bet arī bērnības atmiņu dēļ, jo turpat blakus bija viņa rajons — vieta, kur viņš pats skrēja ar draugiem un pie vecvecākiem. Ritmisks espresso un kapučīno, un viņa nedaudz zemais, bet rezonējošais balss tembrs ātri radīja atmosfēru, kurā varēja atklāties dziļākai sarunai.
Rutulis stāsta, ka reiz domājis par to, ka viņam pašam nebija blakus vīrieša, ar ko varētu runāt par jebko, — tas viņam pietrūcis. Tāpēc, kad viņš izveidoja savu ģimeni, viņš vēlējās būt tas, kurš ir pieejams un uzklausāms. To apzināties viņam palīdzēja dēla Edvarda piedzimšana, kad atbildības sajūta strauji pieauga. Viņš atzīst, ka šī dzīves mācība nāk tikai ar gadiem, aptuveni no trīsdesmit piecu gadu vecuma sākot.
Rutulis uzsver, ka ģimenes iekšienē viņš cenšas radīt trīs galvenās lietas — mieru, saticību un izaugsmi. Sākotnēji tie bija viņa personīgie mērķi, bet piecus gadu desmitus kopā ar sievu Ilutu viņi ir atraduši kopējas “laipiņas”, pa kurām abi var uzkāpt. Viņi sapratuši, ka laimīga, ilga kopdzīve nenotiek automātiski, tā ir pastāvīga sadarbība un prasme rast kompromisus.
Rutulis dalās atmiņās par to, ka iepazinies ar savu sievu pusaudža gados, abi satikās Garkalnē — un no tā laika ir kopā jau trešā desmitgade. Viņš atceras arī savas pieredzes ar bērnu audzināšanu — par to, cik svarīgi ir strādāt ar bērnu, izskaidrot lietas viņu valodā un būt viņam blakus. Ar meitu Lindu viņam saistās spilgtas, rotaļīgas atmiņas, bet ar dēlu Edvardu — mierīgāks, introverts, kurš tomēr ir ļoti muzikāls un enerģisks, pianists.
Rutulis arī atklāj ģimenes īpatnības — par dzīvesvietu izvēli, par to, kā bērni audzējuši, kā viņš reiz strādājis kazino naktīs, bet sieva rūpējusies par mazuli, par abiem kopā pavadīto laiku un pieredzi. Viņš atzīst, ka bērni ir ļoti atšķirīgi raksturos — no tā, kā viņi reaģē uz dzīves notikumiem, līdz tam, kā viņi paši vēlas piedalīties ģimenes gaitās.
Un pats galvenais — Rutulis nebaidās atzīt kļūdas no pagātnes, saprotot, ka ģimenes mērķi var sasniegt tikai tad, ja strādā pie savām vājībām, mācās būt atklāts, nomierināt un izskaidrot lietas. Viņš tic, ka šādas attiecības jāveido ne tikai tēviem un vīriešiem, bet visiem ģimenes locekļiem, ar mērķi radīt vidi, kurā ikviens jūtas mīlēts, saprasts un pieņemts.
