Pazīstamais Latvijas gargabalnieks Jānis Višķers, kurš vēl nesen baudīja sporta arenas spožumu un publikas ovācijas, nu ir atgriezies sabiedrībā pēc smagākā dzīves posma. Aizvadījis 15 mēnešus nebrīvē, sportists ir gatavs atklāti runāt par piedzīvoto, neslēpjot ne mirkļa vājumu, ne tos skarbos secinājumus, ko viņam nācies gūt, esot ieslodzījumā. Šī pieredze viņu ir mainījusi uz visiem laikiem, un tagad viņš uz pasauli raugās ar pavisam citām acīm, atzīstot, cik patiesībā trausla ir cilvēka robeža starp spēku un pilnīgu sabrukumu.
Atgādināsim, ka Višķeram tika piespriests divu gadu cietumsods saistībā ar skandalozo kukuļa piedāvāšanas lietu Ādažu pašvaldības deputātam. Toreiz runa bija par iespaidīgu summu — 30 000 eiro, lai ietekmētu balsojumu par domes priekšsēdētāja maiņu. Lai gan sākotnēji piespriestais sods bija divi gadi, reāli aiz restēm pavadītais laiks bija gads un trīs mēneši. Jānis pats šo laiku dēvē par savu personīgo “retrītu” — bez jebkāda komforta, bez ierastās brīvības, bet ar milzīgu iekšējo darbu.
Višķers atzīst, ka sākums bija neticami smags. Viņš neslēpj, ka cietums ir vieta, kurā sistēma ir vērsta uz to, lai salauztu cilvēka garu. “Bija sūdīgi. Bija grūti,” viņš neslēpj savā pirmajā publiskajā vēstījumā pēc atbrīvošanas. Viņš redzējis, cik maz vajag, lai cilvēks tajos apstākļos vienkārši sajuktu prātā vai zaudētu sevi. Tomēr sportista raksturs un gadiem ilgā disciplīna skrejceļā kļuva par viņa glābiņu. Viņš pieņēma apzinātu lēmumu — nevis vienkārši atsēdēt laiku, bet augt.
Cietuma sienu ielokā Jānis Višķers neatstāja novārtā fizisko formu, trenējoties katru mīļu dienu, neatkarīgi no garastāvokļa vai apkārtējās atmosfēras. Viņš patērēja milzīgu informācijas daudzumu, izlasot vairāk nekā 60 grāmatas un pievēršoties meditācijai, kas palīdzēja saglabāt skaidru prātu tur, kur citi padodas. Sportists uzsver, ka disciplīna nav atkarīga no ērtībām vai apstākļiem, tā ir tikai un vienīgi personīgā izvēle.
Šodien Jānis Višķers ir atpakaļ un apgalvo, ka ir kļuvis stiprāks, mierīgāks un vēl vairāk fokusēts uz saviem mērķiem. Viņš nenovēl šādu pieredzi pat savam lielākajam ienaidniekam, taču vienlaikus neslēpj gandarījumu, ka izturēja pārbaudījumu. Viņa stāsts ir skaudrs atgādinājums par to, kā viena kļūda var pilnībā apgriezt dzīvi kājām gaisā, bet vienlaikus tas ir stāsts par gribasspēku, kas ļauj pacelties pat no pašas apakšas. Tagad viņš ir gatavs jaunai nodaļai savā dzīvē, vairs nebūdams tas pats cilvēks, kurš pirms vairāk nekā gada pārkāpa cietuma slieksni.
