Radio raidījumā “Augstāk par zemi” pievērsta uzmanība Daces Rukšānes jaunākajam romānam “Sarkanais un melnais, un baltais”, kas ir garīgs un emocionāli bagāts noslēgtā četru daudzu romānu ciklā par sieviešu likteņiem un vēstures līkločiem Latvijas dzīvē. Šī literārā sērija sākās pirms vairākiem gadiem un galu galā ir kļuvusi par vienu no spilgtākajiem prozas stāstiem, kas aptver divdesmit pirmā gadsimta latviešu sabiedrības izjūtas, izvēles un attiecību sarežģījumus, caur četru paaudžu sieviešu skatpunktu.
Romānu sērijas galvenā vērtība ir ne tikai plašais vēsturiskais konteksts, bet arī neaizmirstamās smaržas, kas katru varoni raksturo kā unikālu noslēpumu. Pirmajos romānos, piemēram “Krieva āda”, lasītājs sastop Emīliju, kuras liktenis ir sasaistīts ar aizliegto mīlestību, bet smaržas nosaukumi, kas iedvesmojuši autores iztēli, tiek izmantoti kā simbolisks raksturlielumu atspoguļojums. Rakstnieces iecere ieaust smaržu nosaukumus romānu titulos piešķir stāstiem netveramu dimensiju un padara tos par daudzslāņainu literāru pieredzi.
Raidījumā saruna ar Daci Rukšāni nebeidzās pie virspusēja vēstījuma. Sarunas gaitā tika atklāts, ka mērķis nav tikai radīt romānu, bet gan izpētīt sievietes dzīves dziļumu, izturību un pārmaiņu procesus, kas mijiedarbojas ar Latvijas vēsturi – no pēckara gadiem līdz mūsdienām. Rakstniece izteicās, ka šajā ciklā viņa centusies atklāt, kā dažādu paaudžu sievietes spēj saglabāt savu identitāti, lai arī laiki un sabiedriskie apstākļi ir mainījušies. Ņemot vērā sociālpolitiskos pagriezienus un vēsturiskos kontekstus, katra no šīm sievietēm piedzīvo citādus izaicinājumus un dzīves atgriezienus.
Romānu sērijas vidū ir “Džikī” un “Lu-Lū un Eņģelis”, kuros galvenās varones Meldra, Anna un Lea atspoguļo dažādas laika griezuma paaudzes realitātes. Šajos stāstos ir gan personiskās attiecību krīzes, gan sabiedrības un vēstures atspoguļojumi, bet autors meistarīgi izmanto smaržu tēlu, lai pastiprinātu emocionālo rezonansi starp lasītāju un varoņiem.
Jaunākais romāns “Sarkanais un melnais, un baltais” būtiski atšķiras no iepriekšējiem, jo tas vairs nepaļaujas uz pirmajā personā izteiktu pieredzi – tā vietā tas ir filozofisks un emocionāls skatījums uz kopumu, kas noslēdz kvalitatīvu ciklu un dod lasītājam iespēju skatīties uz četru romānu stāstu kā uz vienotu veselumu. Mākslinieces Līgas Ķempes radītais romāna vāks ar rakstnieces atklāto portretu simboliski norāda uz personiskumu, ko šis darbs satur.
Rakstnieces saruna raidījumā atklāja, ka šis noslēdzošais romāns ir kā epilogs, kas savieno un atrisina iepriekšējo grāmatu intrigas, ļaujot lasītājam saprast, cik cieši saistītas ir četras paaudzes, un kā šo sieviešu dzīves stāsti, caur smaržu simboliem un attiecību pavedieniem, veido vienu lielu literāru audeklu. Šis darbs piedāvā lasītājam gan vēsturisku ieskatu, gan dziļu emocionālu pieredzi, kas paliek atmiņā ilgi pēc grāmatas izlasīšanas.
