Latvijas Nacionālā teātra pazīstamais aktieru pāris – Egils Melbārdis un sieva Anna Klēvere – šobrīddzīvo ar milzīgu saviļņojumu un nedalītu lepnumu sirdīs. Viņi gatavojas zīmīgam un ilgi gaidītam brīdim savā ģimenes dzīvē, kad varēs no sirds sumināt savu dēlu Gustavu Melbārdi par spožu un panākumiem bagātu teātra un mūzikas augstskolas absolvēšanu Lielbritānijā, prestižajā “Mountview Academy of Theatre Arts”. Plašākai sabiedrībai šis talantīgais puisis kļuva pazīstams jau pirms pāris gadiem, kad viņš savulaik piedalījās populārā TV šova “X faktors” pirmajā sezonā. Vēlāk, stabili nostājoties uz kājām, viņš kopā ar domubiedriem izveidoja muzikālo grupu “Insomnia”, taču pēc Rīgas Doma kora skolas absolvēšanas jaunietis lēma par labu pavisam citam pavērsienam savā dzīvē, izvēloties profesionālo nākotni un tālāko izglītību saistīt ar starptautisko skatuvi ārpus dzimtās Latvijas robežām.
Lai jaunais un talantīgais mūziķis un aktieris varētu īstenot savu kvēlāko sapni un iegūt pasaules līmeņa izglītību vienā no vadošajām mākslas augstskolām, visai ģimenei pirms trim gadiem nācās sper ārkārtīgi drosmīgu un izšķirošu soli, lūdzot līdzcilvēku un sabiedrības atbalstu. Toreiz atsaucīgā tauta saziedoja vairāk nekā trīspadsmit tūkstošus eiro, kas ģimenei kļuva par neatsveramu un izšķirošu glābiņu. Britu augstskolas viena mācību gada izmaksas tolaik sasniedza iespaidīgu summu – ap vienu un divdesmit tūkstošiem eiro, bet ikdienas dzīvošanas izmaksas Lielbritānijas galvaspilsētā veidoja vēl papildu piecpadsmit tūkstošus. Paps Egils Melbārdis tagad atklātā sarunā neslēpj savu bezgalīgo gandarījumu, redzot, ka dēls ir atradis savu īsto vietu un pavadītie trīs gadi Londonā vainagojušies ar krāšņiem diplomdarbiem un muzikālām izrādēm.
Pārdzīvojot patiesu sajūsmu par dēla panākumiem, tēvs atklāj, ka Gustavs tagad apgūst pilnīgi unikālu un ļoti pieprasītu profesiju – viņš ir gan aktieris, gan mūziķis vienā personā. Ja uz Lielbritāniju puisis devās, pārvaldot divus mūzikas instrumentus – bungas un klavieres –, tad šobrīd viņš brīvi spēlē jau sešus instrumentus, papildinot savu arsenālu ar basģitāru, akustisko ģitāru, akordeonu un kontrabasu. Tēva prieks par dēla neatlaidību ir vārdos neaprakstāms, īpaši apzinoties, ka jaunietis pats izvēlējies savu ceļu un mērķtiecīgi gājis pretī sapnim. Vecāki atzīst, ka sabiedrības sniegtais starta kapitāls bija akūti nepieciešams pirmajā posmā, jo pēc Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības studējošo kredītu sistēma piedzīvoja pamatīgas pārmaiņas un studenti no trešajām valstīm saskārās ar milzīgiem birokrātiskiem šķēršļiem un stingriem darba stundu ierobežojumiem.
Neskatoties uz to, ka Lielbritānijas likumdošana liedz studentiem ar attiecīgo vīzu brīvi strādāt un pelnīt iztiku algotā darbā, Gustavs pēc pirmā studiju gada par izcilām sekmēm un centību sāka saņemt augstskolas stipendiju, kas vismaz daļēji palīdzēja segt ikdienas tēriņus un maltītes. Egils Melbārdis godīgi atzīst, ka visu šo gadu laikā nācies strādāt bez mitēšanās un “rauties mellām mutēm” dažādākajos darbos – gan Latvijas Nacionālajā teātrī, gan vadot vērienīgus pasākumus un kāzas, gan aktīvi darbojoties televīzijā, ieskaņojot un tulkojot filmas un seriālus, kā arī pildot sabiedriskos pienākumus Teātra darbinieku savienībā un teātra arodbiedrībā. Tomēr katrs telefona zvans no pārgurušā, bet neticami laimīgā dēla Londonā atsver visas grūtības un pūles, pārvēršot šo neticamo izglītošanās maratonu par pašu lielāko un nozīmīgāko projektu visā viņa mūžā.
