Devītajā jūnijā Latvijas medicīnas sabiedrību pāršalca zīmīgs notikums – savu deviņdesmit piekto dzimšanas dienu atzīmēja kardiologs un bijušais Gaiļezera slimnīcas Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs, profesors Ivars Siliņš. Šis izcilais ārsts, kura vārds daudziem asociējas ar augstāko profesionalitāti un uzticību savam aicinājumam, šajā svētku dienā dalījās pārdomās par to, kas patiesībā veido mūža garumu un kvalitāti, un kāds ir bijis viņa paša ceļš cauri gadu desmitiem.
Sarunās profesors neslēpj, ka viņa skatījums uz dzīves materiālo pusi ir krietni atšķirīgs no mūsdienu uzskatiem, kur bieži vien panākumi tiek mērīti būvniecības apjomos vai īpašumu skaitā. Siliņš atzīst, ka viņa mūžs nebūt nav bijis tāds, kurā būtu krātas bagātības, kas ļautu atļauties grandiozus celtniecības projektus. Viņš atklāti norāda – nekad savā mūžā viņš nav juties tik pārticis vai finansiāli drošs, lai vispār iedomātos, ka spētu patstāvīgi uzcelt māju. Šāda pieticība un godīgums pret sevi un citiem izceļas uz fona, kurā ārējais spožums bieži tiek izvirzīts pirmajā vietā.
Profesoram piemīt īpaša, laika rūdīta valoda, kas izkopta gadu desmitiem ilgajā darbā pie medicīnas grāmatu rakstīšanas un studentu izglītošanas. Viņš stāsta, ka savulaik sarakstītās rokasgrāmatas ārstiem bijušas tik ļoti pieprasītas, ka tās nācies vairākkārt papildināt un pārstrādāt. Šī nepieciešamība skaidri un precīzi formulēt domu, lai tā būtu saprotama ne tikai kolēģiem, bet arī studentiem un pat pacientiem, ir būtiski ietekmējusi viņa domāšanas stilu. Viņš atceras, kā kolēģi – mākslinieki un citi līdzgaitnieki – bieži vien meklējuši viņa padomu ne tikai profesionālos, bet arī personīgos jautājumos, jo Siliņa viedoklī vienmēr bijusi ieklausīšanās vērta skaidrība.
Diskutējot par medicīnas attīstību, profesors uzsver, ka, lai gan zinātne progresē milzu soļiem, ārsta pamatprincipi paliek nemainīgi. Viņš kritiski raugās uz vēlmi sarakstīt fundamentālas grāmatas mūsdienu dinamiskajā zinātnes laikmetā, norādot uz risku, ka informācija neizbēgami noveco. Tomēr profesors uzsver pašu svarīgāko – medicīna ir mūžizglītība. Ikviens sevi cienošs ārsts, kurš patiesi domā par savu darbu un pacientu labklājību, nekad nevar apstāties savā izaugsmē. Šī iekšējā disciplīna un prasība pret sevi ir bijusi viņa dzīves un karjeras stūrakmens, kas ļāvusi nodzīvot godpilnu mūžu, neskatoties uz to, ka ārējā labklājība nekad nav bijusi pašmērķis. Siliņa pieredze apliecina, ka īstās vērtības slēpjas zināšanās, spējā tās nodot tālāk un cilvēcīgajā saskarsmē, kas bagātina vairāk nekā jebkuras celtnes sienas.
