Šī teātra sezona Dailes teātra zvaigznei Laurim Subatniekam atnesusi pavisam negaidītu un aizraujošu pagriezienu, jo viņš iejuties stratēģijas spēles «Limuzīns dāvanā» vadītāja ampluā. Sarunā ar žurnālu «Privātā Dzīve» aktieris bez lieka liekuļošanas atver savas dvēseles durvis, daloties pārdomās par melu anatomiju, ciešo un pārbaudīto draudzību ar kolēģi Lauri Dzelzīti, kā arī par to, kāda patiesībā izskatās dzīve brīdī, kad gadu slieksnis jau pārsniedzis ceturtā gadu desmita atzīmi.
Pievēršoties mūžīgajam jautājumam par to, kurš īsti melo vismeistarīgāk – aktieris uz skatuves, politiķis tribīnē vai vīrietis, kurš mīļotajai sievai apsola izdzert tikai vienu vienīgu alus kausu kopā ar draugiem –, Lauris nāk klajā ar asprātīgu un dzīvesgudru skatījumu. Viņš uzsver, ka vīrietis, sakot šos vārdus sievai, patiesībā nemelo nemaz – viņš taču tiešām dodas izdzert to vienu vienīgo aliņu! Arī aktieri, neraugoties uz profesijas specifiku, nemelo, bet gan dzīvo līdzi savām lomām. Savukārt politiķi gan ir pavisam cita kategorija – viņi melo meistarīgi un ar absolūtu pārliecību acīs, jo priekšvēlēšanu drudzī viņiem vienkārši nav citas izejas.
Komentējot ikdienas absurdus un greznības cenas, uz jautājumu par to, vai īstam limuzīna īpašniekam būtu jāmaksā par vienu vai divām autostāvvietām, aktieris atbild ar sev raksturīgo ironiju: ja tas ir normāls, solīds limuzīns, tad jāmaksā uzreiz par trim vietām, turklāt tas jādara ar neviltotu prieku un plašu žestu, jo statuss taču neļauj mazumtirdzniecības līmenī žmiegties. Savukārt uz provokatīvu jautājumu par pašu trakāko lietu, ko viņš jelkad darījis tīras naudas dēļ, Lauris ar smaidu atzīstas, ka viņš ir spiests darīt ikdienas bargāko darbu – vienkārši iet uz darbu teātrī.
Atceroties savus pirmssākumus un neaizmirstamos kuriozus, Subatnieks smejas, ka teātra direktors Juris Žagars noteikti ar interesi izlasīšot šīs rindas, taču uz Dailes teātri viņš vienmēr dodas ar milzīgu prieku, būdams viens no pirmajiem darba kavalieriem. Vistrakākā haltūra viņa mūžā gan esot piedzīvota kopā ar Lauri Dzelzīti kādā Jūrmalas šosejas lielveikala atklāšanā. Toreiz pie ieejas durvīm bija nostiepti milzīgi sarkani auduma paltrakas, taču nerimstošais vējš tos burtiski nesa pa gaisu. Abu aktieru uzdevums bija stāvēt uz šīm lupatām kā dzīviem atsvariem, lai tās neaizlidotu kosmosā.
Revidējot pagātni, Lauris atceras savu karjeras sākumu Dailes teātrī, kad viņš pats strādājis par vienkāršu skatuves strādnieku. Tagad, kad viņš ir atzīts skatuves mākslinieks, jaunākie kolēģi gan vairs nekad neuzdrošinās viņam uzsaukt: «Aiznes to krēslu!», lai gan pats aktieris pret fizisku palīdzību izturas absolūti vienkārši un nekad nekautrējas pielikt savu roku, ja redz, ka kaut kas darbnīcā vai uz skatuves ir jāsalabo, negaidot speciālo personālu.
