Kad Magone saņēma Andra Rudzīša vilinošo aicinājumu doties uz Līgatni, viņa pat iedomāties nevarēja, cik strauji šis brauciens pārvērtīsies par emocionālu amerikāņu kalniņu braucienu. Sākotnēji viss solīja izdaudzinātu lietišķu un nopietnu gaisotni, jo tika runāts par ciešu biznesa sadarbību un kopīgiem nākotnes plāniem, kas šķita tik vilinoši un solīdi. Tomēr, gaisam pildoties ar neziņu, pati tikšanās strauji pagriezās pavisam citā, negaidītā un mulsinošā gultnē, liekot Magonei uzdot jautājumus, uz kuriem atbildes viņa nebija gatava dzirdēt.
Tā vietā, lai vestu viņu uz modernām telpām vai apspriestu darījumu stratēģijas pie galda, Andris savu bijušo sirdsāķīti aizveda uz autentisko un nedaudz noslēpumaino seno velosipēdu muzeju. Šī neparastā lokācija pati par sevi jau raisīja vieglu apjukumu, taču patiesais šoks un satraukums sākās brīdī, kad viņu acu priekšā parādījās muzeja eksponāts – smagnējs, sens tandēma velosipēds, kas radīts diviem braucējiem, kuriem jāmin pedāļi absolūtā saskaņā un vienā ritmā.
Ieraugot šo divvietīgo braucamrīku, Magone uzreiz sabozās, un viņas sejā parādījās dziļa neuzticība. Šāds romantisks un vienlaikus prasīgs piedāvājums lika viņai nekavējoties sajust aizdomas par Andra patiesajiem un varbūt pat slēptajiem nodomiem. Viņa labi saprata, ka šāda kopīga braukšana nav tikai nevainīgs muzeja apskates elements, bet gan zemapziņas mjiens vai aprēķināts solis uz priekšu, ko viņa nebija plānojusi spert. Vai tiešām tas bija tikai neveikls joks, vai tomēr aprēķināts mēģinājums atjaunot pagātnes jūtas, paliek jautājums, kas liek sirdij pukstēt straujāk un raisa visdažādākās emocijas gan pašai Magonei, gan visiem uzticīgajie
