Vārdi “Mārtiņam ir jāatgriežas mājās!” šajās dienās ir kļuvuši par cerības un vienotības simbolu visiem, kas ar aizturētu elpu seko līdzi traģiskajiem notikumiem Aļaskā. Denali kalna skarbās nogāzes, kas bieži vien nepiedod pat vispieredzējušākajiem kāpējiem, kļuva par pēdējo pieturvietu trim talantīgiem un dzīvesgudriem alpīnistiem. Inese Pučeka, Vija Olte un Renārs Kunigs-Salaks devās kalnos ar sapni un azartu, taču liktenis izvērtās citādāk, atstājot dziļas rētas visu tuvinieku sirdīs. Šajā nežēlīgajā dabas stihijā, kurā satikās cilvēka drosme un kalnu neparedzamā vara, vienīgajam, kuram izdevās izkļūt no šī ledainā gūsta, bija Mārtiņš Bilzēns.
Tas, ko Mārtiņš piedzīvoja, stiepjas pāri cilvēka izturības robežām. Desmit stundas – desmit mūžības ilgas minūtes un sekundes – viņš pavadīja sasaitē ar saviem biedriem, atrodoties uz trauslās robežas starp šo un saulaino pasauli. Ledainais aukstums, kas iekļuva līdz pat kauliem, un gūtās smagās traumas bija tikai daļa no tā, ar ko Mārtiņam nācās saskarties šajā neaprakstāmajā izolācijā. Katrs elpas vilciens, katra doma par mājām, par tuviniekiem, kas gaida Latvijā, bija tas spēks, kas ļāva viņam noturēties pie dzīvības. Kad glābēji beidzot sasniedza alpīnistu, tas bija brīnums, kas robežojās ar neiespējamo.
Šobrīd Mārtiņš atrodas Ankoridžas slimnīcā, kur amerikāņu mediķi dara visu iespējamo, lai stabilizētu viņa veselību un palīdzētu atgūties pēc piedzīvotā šoka. Viņa stāvoklis ir stabils, taču tas ir tikai ilga un sarežģīta atveseļošanās ceļa sākums. Rehabilitācija prasīs ne tikai fizisku izturību, bet arī milzīgu iekšējo resursu mobilizāciju, lai tiktu galā ar traumām, kas atstājušas nospiedumus gan uz ķermeņa, gan, visticamāk, arī dvēselē. Mārtiņa ģimene ir bijusi neticami stipra – viņi nav zaudējuši cerību ne uz mirkli. Viņi tic, ka Mārtiņš, kurš ir pierādījis savu cīņassparu kalnos, spēs uzvarēt arī šajā cīņā.
Šajās grūtajās dienās ģimene ir saskārusies ar kaut ko ļoti aizkustinošu – cilvēku labestību. Sabiedrības atbalsts ir kļuvis par īstu enerģijas avotu, kas palīdz tuviniekiem nepadoties un turpināt rūpēties par Mārtiņa atveseļošanos. Katrs uzmundrinājuma vārds, katrs atbalsta apliecinājums ir kā mazs solis pretī mērķim, kas ir galvenais – Mārtiņa atgriešanās mājās. Mēs visi esam viņa pusē, un šis stāsts atgādina mums par to, cik trausla ir dzīve un cik liela nozīme ir savstarpējai sapratnei un palīdzībai brīžos, kad vairs nepaliek nekas cits, kā tikai cerība un ticība cilvēcībai.
