Viss sabruka vienā acumirklī, kad kļuva zināms par traģiskajiem notikumiem tālajā un nepielūdzamajā Nepālā, kur bez vēsts pazuduši vairāki latviešu svētceļnieki. Šī ziņa dziļi satriekusi sabiedrībā zināmo jogas pasniedzēju un deju grupas Fandango vadītāju Amalu Agnesi Vīksniņu, kura ir pazīstama arī kā grupas Labvēlīgais tips solista un populārā radio un televīzijas raidījumu vadītāja Andra Freidenfelda jeb Freda dzīvesbiedre. Viņas tuva draudzene un domubiedrene Agnese Fūrmane, kura ir zināma arī kā dziedātājas Elīnas Fūrmanes jeb DJ Ellas brāļa Raimonda Fūrmaņa sieva, tagad atrodas starp pazudušajiem. Šī neticamā un sāpīgā ziņa ir burtiski izsitusi zemi zem kājām, laupot jebkādu iekšējo līdzsvaru un pārliecību. Amala Agnese neslēpj savu izmisumu, atklāti paužot, ka ir burtiski pazaudējusi ļoti tuvu cilvēku un stabilu balstu savā dzīvē, ar kuru dalīts gan prieks, gan garīgie meklējumi. Atmiņās arvien no jauna atgriežas tās stundas un dienas, kas piedzīvotas pirms liktenīgā izlidošanas brīža, liekot prātam bez mitas griezties drūmu pārdomu lokā. Īpašu trauksmi un iekšēju neizpratni jogas pasniedzējas sirdī jau pašā sākumā radījusi izvēlētais ceļojuma kalendārais laiks. Kad draudzene ziemā paziņojusi par nodomu augustā doties uz svēto Kailaša kalnu, pirmais un dabiskākais jautājums bijis par pašu datumu piemērotību.
Būdama pieredzējusi Indijas ceļotāja, Amala Agnese labi apzinājusies, ka augusts ir pats musonu laiks un smago lietusgāzu sezona. Tomēr toreiz Agnese Fūrmane viņu mierinājusi, norādot uz grupas vadītāju lielo pieredzi un profesionalitāti, kas toreiz likvidējis jebkādas šaubas. Tagad, kad noticis ļaunākais, šie pagātnes dialogi pārvērtušies par nebeidzamu un mokošu sevis mocīšanu ar jautājumiem bez atbildēm. Galvā nepārtraukti maļas domas par to, kas būtu bijis, ja viņa tomēr būtu uzstājīgāk interesējusies par maršruta detaļām, brīdinājusi par Tibetas un Nepālas pārejām, vai atgādinājusi par gadu senajiem postošajiem plūdiem, kas aiznesuši Draudzības tiltu, un jaunā pagaidu tilta trauslo drošību. Saprāts gan cenšas atgādināt, ka tie ir tikai sāpināta un satraukta cilvēka maldu meklējumi, jo abi ceļotāji bija pieauguši un patstāvīgi cilvēki, kuru izvēle ir jāciena. Īpaši dziļas un sāpīgas rētas atstājusi pati pēdējā saruna, kas notikusi tieši dienu pirms izlidošanas no dzimtās Latvijas. Tovakar abas sievietes ilgstoši runājušas pa tālruni, un Agnese jau tad bijusi manāmi satraukta un satraukusies.
Sarunā skartas dziļas tēmas par pašu svētceļojuma būtību un to apslēpto nodomu, ar kādu cilvēks vispār uzdrošinās mērot šādu ceļu. Toreiz izskanējuši mierinoši vārdi par to, ka nav nepieciešama nekāda īpaša maģiskā formula vai pārdabisks pamatojums – reizēm vajag vienkārši celties un iet savu ceļu, vērojot apkārtni, un viņi savu sapni par Kailaša koru bija realizējuši līdz galam. Raksturojot savu pazudušo draudzeni, Amala Agnese viņu dēvē par ārkārtīgi siltu, uzticības pilnu un kvēli aizrautīgu personību, kuras iekšējais dzinulis vienmēr bijusi nemitīga tiekšanās pēc jaunām zināsinātām un garīgās izaugsmes. Šim dramatiskajam pavērsienam līdzi nāk vēl kāda likteņa ironija un skaudra sakritība, jo vien pirms nepilna pusgada Amala Agnese kopā ar savu dzīvesbiedru Andri Freidenfeldu pati baudīja ceļojumu pa šo pašu Nepālu, sajūsminoties par Katmandu gaisotni un budistu tempļiem, dēvējot tos par īstu oāzi reālajā pasaulē. Tagad šīs pašas atmiņas raisa pavisam citas, drūmas un sāpīgas emocijas, jo neziņa ir kļuvusi par baisāko un mokošāko stāvokli, kurā nākas pavadīt katru nākamo dienu, cerot uz ziņu un izsakot visdziļāko līdzjūtību visiem pārējiem nelaimē nokļuvušo ceļinieku tuviniekiem.
