Latvijas teātra un kultūras telpā ir daži vārdi, kas nekādus papildu paskaidrojumus neprasa, un Dita Lūriņa ir neapšaubāmi viens no tiem. Šī izcilā aktrise savā personībā apvieno aristokrātisku smalkumu un dziļu, patiesu tautas mīlestību, radot tēlus un skatuves tēlojumu, kas skatītāju atmiņā paliek vēl ilgi pēc tam, kad teātra zālē noris pēdējais zvans un priekškars aizveras. Tomēr viņas dzīvesstāsts sniedzas daudz tālāk par spožo un ierasto Nacionālā teātra skatuvi, atklājot sarežģītu aktieru dinastijas mantojumu, smagus personīgos pārbaudījumus un nepārejošu spēku saglabāt savu patieso kodolu milzīgas sabiedrības uzmanības centrā. Dzimusi 1978. gada 16. aprīlī, šobrīd 47 gadus vecā skatuves zvaigzne savu meistarību ir slīpējusi gadu desmitiem, pierādot, ka patiesai brieduma pakāpei piemīt spēja ar vienlīdzīgu spēku iedzīvināt gan trauslas, ievainojamas romantiskas varones, gan spēcīgas, likteņa lēmumu vadītas sievietes. Neapšaubāmi, viņas ceļš nebija pēkšņs sprādziens, bet gan pakāpenisks un pamatīgs gājiens pretim slavai, ienākot teātrī jau kā pilnībā nobriedušai personībai, kuras katra jauna loma tikai nostiprināja neapstrīdamo līderpozīciju.
Īpašu sabiedrības un mediju uzmanību gadu gaitā ir piesaistījusi Ditas Lūriņas un viņas vīra Mārtiņa Egliena laulība, kas tiek uzskatīta par vienu no pašiem saskanīgākajiem un emocionāli pievilcīgākajiem pāriem pašmāju teātra vidē. Abi mākslinieki ir ne tikai uzticami laulātie draugi, bet arī nepārtraukti kolēģi un skatuves partneri, kuru kopīgā radošā enerģija burtiski dzirksteļo gan izrādēs, gan publiskajā telpā. Satiekoties un iemīloties darba virpulī Latvijas Nacionālajā teātrī, viņi apprecējās 2002. gadā, izveidojot savienību, kurā viens otru neapskauž, bet gan ceļ uz augšu un iedvesmo. Šajā radošajā tandēmā dzimuši vairāki neaizmirstami dueti, kas sajūsminājuši tūkstošiem skatītāju. Tomēr dzīve nav bijusi tikai rožklājs; pēdējos gados šim pārim nācies izdzīvot smagus un satricinošus pārbaudījumus, kas prasījuši pārcilvēcisku izturību. Mārtiņa Egliena nopietnās veselības problēmas, kas uz laiku liedza viņam runāt un atgriezties uz skatuves, kļuva par milzīgu emocionālu triecienu visai ģimenei. Tam pievienojās arī laika posms, kad Dita intensīvu studiju dēļ ilgstoši uzturējās Igaunijā, kamēr Mārtiņš ar bērniem palika Latvijā, radot jaunus un sarežģītus sadzīves apstākļus. Neraugoties uz visām skaļajām baumām un ārējiem triecieniem, viņi ir saglabājuši savienību, pierādot, ka patiesas rūpes un cieņa spēj pārvarēt dziļākās krīzes.
Ģimenes ligzdas centrā ir viņu divi bērni – dēls Ernests un meita Grēta, kuri ir aktrises lielākais lepnums un neapsīkstošs enerģijas avots. Lai gan teātra un filmēšanas laukumu grafiki ir nežēlīgi saspringti, Dita vienmēr uzsvērusi, ka mātes loma viņai stāv pirmajā vietā, un viņa ir pratusi atrast smalku līdzsvaru starp prasīgo profesiju un nedalītu uzmanību savām atvasēm. Bērni labi izprot vecāku aizkulišu dzīvi, taču māte rūpīgi sargā viņus no pārmērīgas publiskās uzmanības, dodot iespēju augt mierā. Šī mātes filozofija balstās uz pārliecību, ka pasaule ir plaša un bērniem ir jāredz, ka par saviem sapņiem ir vērts cīnīties. Ditas ceļš uz skatuvi gan bija teju likumsakarīgs, jo viņa piedzima aktieru Maritas Lūriņas-Stelmakeres un režisora Valda Lūriņa ģimenē. Bērnība teātra aizkulisēs viņai parādīja nevis vieglos aplausus, bet gan smago sviedru un darba ikdienu, ieaudzinot milzīgu cieņu pret profesiju. Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas beigšanas viņa 2000. gadā papildināja Nacionālā teātra trupu, uzreiz triumfējot ar Baibas lomu Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!”, kurā perfekti savienojās viņas dabiskais trauslums un dzelžains iekšējais spēks. No Šekspīra Dezdemonas līdz Ostrovska Larisai un Blaumaņa Indrāniem – viņas talants ir pierādījis, ka viņa ir īsta Latvijas skatuves leģenda.
