Latviešu aktrise un astroloģe Akvelīna Līvmane atkal pārsteidz ar savu pieeju dzīvei, kas izgaismo pat tumšākos rudens mēnešus. Ar smaidu sejā un stalta stāja viņa dalās ar saviem personīgajiem “likumiem”, kas ļauj katru dienu dzīvot ar prieku un entuziasmu. Akvelīna ir pārliecināta — rudens depresija nav nekas vairāk kā dabas ritms, ko nevajag pieņemt kā noteiktu noskaņu: “Es vienkārši nepiedalos šajā rudens depresijas sludināšanā… Man nav vajadzīga depresija!” viņa skaidro, noraidot ideju, ka garastāvoklis rudens mēnešos noteikti būtu jāsamazina.
Viņas diena sākas ar īpašu rituālu — “Ziņģītes norīvēšanos” ar mitru dvieli kā veidu, lai uzlabotu asinsriti un modinātu ķermeni. Vēlāk, ap desmitiem vai vienpadsmitiem, Akvelīna vingro gandrīz katru dienu, sekojot vingrinājumiem, ko atradusi tiešsaistē, sev sakot: “Man tas patīk!” Vingrošana ātri kļuvusi par ieradumu, ko viņa neuztver kā slodzi, bet gan kā personisku prieku. Viņa stāsta, ka, ejot ārā staigāt, neatkarīgi no laikapstākļiem — lietus, vējš vai slapjdraņķis — svarīgākais ir pati vēlme doties ārā, jo tas sagādā prieku un liek sajust enerģiju.
Līvmane dzīvo Rīgā, Lielo kapu rajonā, un pastaigas viņai nav tikai fiziska aktivitāte — tās ir īstas izziņas pilnas ekspedīcijas. Viņa ar interesi vēro apkārtni, izvēloties maršrutus gan pa ielām, gan parkos, reizēm dodoties līdz Smiļģim vai Mātei Latvijai. Viņas skatienā pastaigas sniedz ne tikai veselību, bet arī emocionālu bagātinājumu.
Runājot par rudens un ziemas sezonām, Akvelīna uzsver savu aizraušanos ar zāļu tējām — mārsilu, gaiļbiksītēm, piparmētrām un kumelītēm, kuras viņa vasarā rūpīgi vāc un ziemā baudā. Lai gan kādam var šķist, ka tēju garšu labāk uzlabo ar medu, viņa uzskata pretēji — tas “nogalinot” īsto aromātu, tāpēc izvēlas to dzert bez saldinātāja. Kopā ar dzīvesbiedru viņa spēlē tējas pazīšanas spēli, kas viņiem abiem sagādā prieku un smejas par to, kuras tējas garša ir kura.
Akvelīna arī uzsvērusi, cik svarīgi neiesaistīties negatīvās ziņās un notikumos, kas var satricināt iekšējo mieru. Ja redz kaut ko, kas viņai nepatīk, viņa vienkārši izvēlas ignorēt un velta uzmanību tam, kas viņai sniedz prieku un iedvesmu. Šo nenoteiktību un emocionālo “attīrīšanos” viņa saista ar pieredzi teātrī — reizēm negatīvas recenzijas ir tikai vārdi, kurus nevajag ielaist savā iekšējā pasaulē.
Viņas personīgajos “likumos” ietilpst arī pastāvīga jaunu nodarbju meklēšana: šūt kaut ko jaunu, strādāt ar rokdarbiem vai pat iemācīties kokles spēli, kas viņai dod prieku un muzikālu baudījumu. Akvelīna ir pārliecināta, ka tie ir paši labākie veidi, kā saglabāt dzīvessparu un radošumu ikdienā, — jo dzīvei ir jābūt bagātai ar mazām, taču spēcīgām emocijām.
