Kad Raimonds Pauls aizver aiz sevis leģendārā Latvijas Radio studijas durvis, gaisā paliek nevis parasts atvadu klusums, bet gan smaga, taustāma apziņa, ka beigusies viena vesela laikmeta ēra. Caur šīm telpām gadu desmitiem plūda melodijas, kas veidoja veselu paaudžu muzikālo gaumi, un katrs Maestro solis pa koridoriem bija kā dzīvs apliecinājums tam, ka mūzika nav tikai profesija, bet gan elpa. Kolēģi atzīst, ka bez viņa klātbūtnes radiostacijas ikdiena ir kļuvusi tukša un neierasti klusa, it kā kāds būtu izrāvis vissvarīgāko akmeni no pašas mākslas fundamenta.
Viņa klātbūtne studijā vienmēr radījusi īpašu spriedzi un vienlaikus neapšaubāmu cieņu. Pauls nekad nav bijis no tiem, kas slēpjas aiz gludiem vārdiem vai liekulīgām laipnībām; viņa tiešais, brīžam ass skatiens un nepielūdzamā prasīgība pret katru noti un katru aranžējumu lika visiem apkārtējiem mobilizēties. Kolēģi atceras tos saspringtos brīžus pirms tiešraidēm vai ierakstiem, kad klusums vadības telpā bija tikass, ka varēja dzirdēt pulksteņa tikšķēšanu, un tad pēkšņi atskanēja viņa raksturīgais humors vai īss, trāpīgs komentārs, kas acumirklī atslābināja sasprindzināto atmosfēru. Tā bija skola, ko nevar apgūt nevienā akadēmijā, un privilēģija strādāt plecu pie plecu ar dzīvu leģendu.
Tagad šī nodaļa ir aizvērta, un tukšums, ko Maestro atstāj aiz sevis, atbalsojas ne tikai radio sienās, bet arī ikviena klausītāja sirdī, kurš ir uzaudzis ar viņa radītajām dziesmām. Cilvēki runā par šo lēmumu ar skumjām, jo apzinās, ka mākslinieka enerģija un unikālais rokraksts bija Latvijas Radio sirdspuksti. Taču pat tad, kad klavieres paliek neaizskartas un ierakstu studijas gaismas nodziest, leģenda turpina dzīvot katrā akordā, kas reiz skanējis šajās telpās, atstājot neizdzēšamu nospiedumu Latvijas kultūras vēsturē.
