Klusums mājās mēdz būt vissmagākais pārbaudījums brīžos, kad dzīve piespēlē neciešamu tukšumu. Ieva Rekšņa, kuras vīrs, bijušais Valsts policijas priekšnieks Juris Rekšņa, devās mūžībā pirms trim gadiem, ilgi meklēja veidu, kā piepildīt garās, klusās dienas un nepāriet uz pastāvīgu atmiņu gūststūri. Laiks, kad sēras šķita nepārvaramas, lika meklēt glābiņu pagātnē – pie sen piemirstas nodarbes, kas jaunības dienās bija gan patvērums, gan aizraušanās. Rokdarbu grozs atkal atvērās, un adāmadatas nonāca rokās ar tādu pašu dedzību kā agrāk.
Pirmās iemaņas tika apgūtas skolas solā rokdarbu stundās, taču īstā kaislība aizsākās studiju gados. Toreiz ikdienas ritmu noteica bezgals garie vilciena braucieni maršrutā no Jēkabpils uz Rīgu. Vagonu šūpošanās kļuva par ideālu darbnīcu. Ieva bija attīstījusi tik apbrīnojamu veiklību, ka spēja vienlaikus šķirstīt grāmatas lapaspuses un ritmiski ļaut pirkstiem slīdēt gar dzijas kamolu, pilnībā iegrimstot literārajā pasaulē. Atmiņās pavīd pat kuriozi brīži – reiz kādā tumšā vakarā braucot automašīnā ar brāli, kurš vadīja spēkratu, nācies meklēt gaismu priekšējā mantu nodalījumā, lai nepartrauktu iesākto rindu. Ceļu policijas ekipāžas pārsteigums bija neaprakstāms, kad, apturot auto, likumsargi ieraudzīja pasažieri, kura pat tumsā mierīgi turpina adīt. Jaunības gadu entuziasms reiz sasniedza rekordu – radiem un draugiem vienā laidā tika uzadīti četrdesmit četri zeķu pāri.
Vēlāk dzīvē adāmadatas tika noliktas malā, un jauns vilnis pavisam negaidīti atgriezās bērna kopšanas atvaļinājuma periodā, kad visas tuvākās draudzenes tika saplotinātas ar siltām šallēm. Taču tagad šim vaļaspriekam ir pavisam cita, dziļāka dimensija. Tā ir klusa terapija pret vientulību un veids, kā piepildīt mājas, kurās vairs neatskan pazīstami soļi. Vissmagākajos brīžos atmiņā atausa prasmes, kas palīdz noturēt prātu un sirdi līdzsvarā. Dzīve Preses namā un intensīvs žurnālistes darbs reiz pat nesa amizantus eksperimentus – pašas spēkiem tika uzadīta kleita. Augšdaļa toreiz izdevās pārāk brīva, bet apakša sašaurināta tik cieši, ka spoguļattēls atgādināja dīvainu augli vai bumbieri. Pēc nelieliem labojumiem tērps gan ieguva lielisku izskatu, pierādot autores neatlaidību.
Lai gan karstajās vasaras dienās grozs tiek nolikts malā, dodot priekšroku dārzam un svaigam gaisam, istabas stūros jau gaida jauni krāsaini dziju krājumi. Rudens tuvošanās iezīmē jaunu posmu, un tuvinieki var gatavoties jaunām siltām dāvanām, kas tapušas ar mīlestību un klusu pacietību.
