Izcilā un leģendārā latviešu gleznotāja Maija Tabaka, kuras mākslas darbi jau gadu desmitiem iedvesmojuši neskaitāmus laikabiedrus, pēdējos gadus bija kļuvusi teju vai par nepieejamu mīklu. Māksliniece apzināti izvairījās no publiskiem pasākumiem, atzīstot, ka viņas attiecības ar sabiedrību kļuvušas vēsākas, un viņa labprātāk izvēlas patvērumu savā šaurajā iekšējā lokā. Tomēr mākslas cienītājus pārsteidza patīkams notikums – galerijā Daugava izlikto jaunāko darbu izstādē beidzot parādījās arī pati autore.
Maija, kurai šī gada rudenī apritēs jau 87 gadi, neslēpj, ka viņas attieksme pret glamūru un izstāžu atklāšanām ir visai skarba. Viņa atklāti saka: «Man vispār nepatīk izstāžu atklāšanas. Tāpat arī es nejūtu vajadzību svinēt dzimšanas dienas.» Gleznotāja atklāj, ka pērn viņas prombūtne no publiskās telpas nebija nejauša. Iemeslu bijis daudz – sākot ar paaugstinātu asinsspiedienu un beidzot ar paškritisku skatu uz savu pašreizējo vizuālo tēlu. Viņa norāda, ka arī sabiedriskā dzīve kā tāda vairs neesot tādā kvalitātē un noskaņā, kādu viņa vēlētos baudīt.
Vaicāta par savu ikdienas ritmu, gleznotāja demonstrē apbrīnojamu disciplīnu. «Tā ir precīzi sadalīta pa minūtēm. Ne mirkli nesēžu rokas klēpī salikusi,» atzīst Maija. Viņas diena ir pārdomāta un mierīga: rīti tiek veltīti gleznošanai, kam seko obligātā vingrošana. Viņa arī nedaudz skatās televīziju, tomēr ļoti piesardzīgi, jo nepieciešams saudzēt acis. Tieši redzes problēmu dēļ viņa vairs nelasa grāmatas, kas māksliniecei ir liels upuris. Viņa dod priekšroku psiholoģiski miermīlīgiem seriāliem, kuros nav strauju, kaitinošu kadru maiņu.
Māksliniece uzsver, ka viņas dzīve ir vienkārša, taču tajā pašā laikā ļoti piepildīta. Viņa dodas uz veikalu, satiekas ar dažiem uzticamiem cilvēkiem un kārto ikdienas lietas. «Esmu pavisam parasts cilvēks. Mani iepriecina ikdiena, ja es varu pati darīt tā, kā man vajag. Esmu jau tādos gados, kad cilvēks cenšas savākt savu dzīvi. Man patīk tā brīvība, ka esmu saimniece savās mājās, es negribu atdot citiem savu vietu,» savu pārliecību pauž Tabaka.
Runājot par savu izskatu, māksliniece, kuru daudzi atceras kā drosmīgu, koši sarkanas lūpukrāsas cienītāju, ir kļuvusi askētiska. Viņa vairs nekrāso lūpas un tērpjas vienkāršos melnbaltos toņos. «Latvietes jau vienmēr bijušas pucīgas – elegantas un koptas. Taču tagad man ir kritiska attieksme pret savu ārējo veidolu. Es to cenšos pasniegt tā mierīgi. Man nepatīk vecenes ar lielām cepurēm, kuras rotā bumbieri vai ķirši,» ar dzirkstošu humoru smejas māksliniece, pierādot, ka viņas asais prāts un ironija nav nekur pazuduši.
