Evelīna Strazdiņa atklāti par sāpīgo: Mīlestības trūkums mūsu sabiedrībā un četru bērnu māmiņas skarbie novērojumi

Kamera iemūžina mirkli pirms lielās skatuves gaismu iedegšanās, kad gaisā virmo smalks dārgu smaržu aromāts un klusums ir gandrīz taustāms. Evelīna Strazdiņa, žurnāliste un sabiedrībā pazīstama sieviete, kura jau četrpadsmito gadu gatavojas vadīt “Latvijas lepnuma” balvu pasniegšanas ceremoniju, uz mirkli pieklust un noraugās tālumā. Viņas skatiens ir dziļš, pilns neizteiktu emociju, kas uzkrājušās garo gadu garumā, stāstot par līdzcilvēku pašaizliedzību. Runājot par laika gaitā piedzīvotajām pārmaiņām un skatuves partneru maiņu, viņas balss nedaudz nodreb – ilggadējais kolēģis Ēriks Niedra tagad ir aizgājis viņsaulē, bet viņa vietu ieņēmis galantais un zinošais Arnis Krauze, ar kuru kopā izdodas radīt nevainojamu saskaņu ne tikai kameras priekšā, bet arī pamatvērtību izpratnē.

Šogad “Latvijas lepnumam” iesūtīti vairāk nekā divsimt pieteikumi, un starp tiem īpaši izceļas stāsti, kas skar ģimenes un audžuģimeņu tēmu. Strazdiņa ar aizkustinājumu balsī dalās brīnumainajā stāstā par Kandavas Bāriņtiesas vadītāju, kura pēdējo divdesmit gadu laikā paveikusi šķietami neiespējamo – neviens novada bērns nav nonācis bērnu namā, jo pateicoties viņas neatlaidībai, audžuģimeņu skaits Kandavā ir pielīdzināms Rīgas rādītājiem. Tas ir dzīvs pierādījums tam, ka visas birokrātiskās formalitātes un šķēršļi atkāpjas brīdī, kad priekšā ir patiesa drosme un mīlestība. Taču aiz šiem gaišajiem stāstiem slēpjas kas daudz dziļāks un personiskāks, par ko Evelīna runā ar neslēptu sāpi.

Būdama četru bērnu māmiņa – no kuriem vecākie jau sasnieguši pilngadību, bet jaunākajiem ir attiecīgi septiņi un trīs gadi –, viņa ikdienā izjūt krasu kontrastu starp attieksmi pret ģimenēm Latvijā un citviet pasaulē. Brīdī, kad viņa ar mazajiem atskaites punktiem dodas ārpus valsts robežām, gaisotne mainās: apkārtējie smaida, uzrunā mazos un liek sievietei justies īpašai, kamēr mājās pārāk bieži nākas saskarties ar aukstu vienaldzību un sajūtu, ka bērni šeit netiek uztverti kā patiesa sabiedrības vērtība. Asaras sāk spīdēt viņas acīs, kad viņa aizskar vissāpīgāko tēmu par bāreņiem, atzīstot, ka radošā komanda nespēj noslēpt savas emocijas raidījuma veidošanas laikā. Viņa ir pārliecināta, ka ģimene ir valsts pamats un viss balstās mīlestībā – ja mēs iemācītos patiesi novērtēt bērnus, daudzas sabiedrības problēmas atrisinātos pašas no sevis.