Latvijas iemīļotais dziedātājs un Preiļu purpura kora harizmātiskais vadītājs Dainis Skutelis šobrīd piedzīvo savas slavas jaunu virsotni, taču aiz mirdzošajiem smaidiem un televīzijas prožektoriem slēpjas kas tāds, ko mākslinieks ilgu laiku vēlējies aizmirst. Sarunā par savu ceļu mūzikā viņš pirmo reizi tik atklāti pieskaras tēmai, kas liek nosarkt pat vispieredzējušākajam skatuves meistaram – savai lielākajai publiskajai izgāšanās reizei. Lai gan šobrīd Latgales vārds šovā izskan ar lepnumu, ceļš uz panākumiem nav bijis kaisīts tikai ar rozēm.
/nginx/o/2026/04/08/17549437t1hc137.jpg)
«Latgalieši ir vislabākie!» ar nešaubīgu pārliecību paziņo Skutelis, kura vadītajam korim jau trīs nedēļas pēc kārtas izdodas izcīnīt skatītāju simpātiju balvu. Tomēr šī popularitāte nav nākusi no zila gaisa. Aiz katra priekšnesuma stāv milzīga atbildība un pat nedaudz biedējoša pašatklāsme. Dainis atzīst, ka, vērojot sevi Koru karu tiešraižu ierakstos, viņš izjūt ne tikai prieku, bet arī pamatīgu devu paškritikas. Mākslinieks neslēpj, ka agrāk viņam pat riebies sevi redzēt vai dzirdēt no malas, un tikai tagad, nobriestot, šī sajūta ir mazinājusies. Tomēr pat šobrīd viņš atrod nepilnības, pat puspajokam piebilstot, ka pirms kāpšanas kameras priekšā būtu derējis nomest kādus trīs kilogramus, lai ekrānā izskatītos nevainojami.
Aizkulišu sarunās atklājas, ka Preiļu kora fenomenālais atbalsts meklējams dziļi Latgales saknēs. Viņiem ir īpaša «aizmugure» – Saunas pagasta senioru apvienība, kuras vadītājs ir Daiņa radinieks. Šī uzticība ir gadiem kopts darbs, kurā galvenais noteikums ir maksimāla patiesība. Skutelis uzskata, ka cilvēkus nevar apmānīt ar tēlošanu – viņa vadītais kolektīvs ir dabisks, nesamākslots un tieši tāpēc tik mīlēts. Šī saikne ar savējiem ir tik cieša, ka katrs balsojums šovā tiek uztverts kā personisks pagodinājums visai dzimtai.
Intervijas laikā neizpaliek arī jautājumi par profesionālajiem noslēpumiem. Kamēr operdziedātāji mēdz piekopt dīvainas metodes, piemēram, jēlu olu dzeršanu balss iesildīšanai, Skutelis izvēlas citu ceļu. Viņš nekad nedzer jēlas olas un bieži vien pat neiesildās, ja vien nav jādzied kaut kas tehniski ārkārtīgi sarežģīts. Šī vienkāršība atspoguļojas arī viņa stilā – lai gan purpura krāsa tagad ir kļuvusi par viņa vizītkarti un garderobē parādījušies purpura krekli un žaketes, sirdī viņš paliek uzticīgs melnajai krāsai, uzskatot to par vispraktiskāko izvēli.
Runājot par konkurentiem, Dainis saglabā latgalisku sirsnību, norādot, ka pat tad, ja viņa komandai nāktos kādam piekāpties, viņš novēlētu uzvaru tiem, kas spēj palikt tikpat patiesi. Šī saruna atklāj pavisam citu Skuteli – vīrieti, kurš nebaidās atzīt savu vājumu, analizēt savas kļūdas un lepoties ar savām saknēm, pat ja tas nozīmē atgriezties pie mirkļiem, kuros reiz piedzīvots rūgts publisks kauns.
