Latvijas teātra un kino leģenda Mirdza Martinsone nekad nav bijusi tikai skaista seja, ko izmantot kā dekorāciju uz skatuves vai ekrāna. Viņas dzīvesgājums ir daudz sarežģītāks, dziļāks un patiesi intriģējošāks, nekā to spēj atspoguļot visspožākie prožektori. Lai gan daudziem viņas vārds joprojām uzbur ainas no kulta filmas Mirāža, kur viņa iejutās neatkārtojamās Džinnijas Gordones tēlā, aktrises patiesais mērogs slēpjas viņas nesalaužamajā raksturā, dzelžainajā disciplīnā un spējā nepazaudēt sevi aiz publiskā tēla spožuma.
Reti kurš zina, ka Martinsones ceļš uz slavu nebija iepriekš izplānots kā zvaigžņu karjera. Viņa sāka kā studente Ķīmijas fakultātē Latvijas Universitātē, izvēloties ceļu, kas prasa racionālu prātu, precizitāti un spēju saskatīt neredzamus procesus. Taču tieši šī ķīmijas studiju laikā gūtā pieredze vēlāk kļuva par viņas negaidīto ieroci aktiermākslā. Uz skatuves viņa strādāja ar tādu pašu precizitāti kā laboratorijā – analizējot attiecību ķīmiju, skatuviskos spriegumus un katras emocijas patieso sastāvu. Kad viņa pievienojās Dailes teātra 5. studijai, šī loģiskā domāšana sastapās ar skatuves mākslas plašumu, radot aktrisi, kura nekad neļāvās būt virspusēja.
Dailes teātris 1973. gadā kļuva par viņas mājvietu, un vairāk nekā piecdesmit gadu ilgā karjera šajā teātra organismā pierāda viņas apbrīnojamo spēju mainīties. Viņa nekad nav iestrēgusi vienā ampluā – Mirdza spējusi būt gan auksti aristokrātiska, gan ironiski asa, gan neaizsargāti cilvēciska. Viņas valdzinājums vienmēr bijis kā nazis – ārēji pievilcīgs, taču iekšēji bīstams, jo tajā nekad nav bijusi padomdevēja vai lūdzēja pozīcija. Viņa vienmēr ir bijusi sieviete, kura pati nosaka spēles noteikumus.
Kinematogrāfā Mirāža kļuva par viņas vizītkarti, taču tas bija tikai viens solis. Kamera neapšaubāmi iemīlēja Mirdzas sejas tuvplānus, kuros bija lasāms gan noslēpums, gan nepieejamība, ko skatītāji tik ļoti alkst atminēt. Tomēr aktrise nekad nav ļāvusi šai lomai sevi definēt pilnībā. Līdzās dramatiskajam smagumam viņai vienmēr piemita arī lieliska humora izjūta un spēja izspēlēt komēdijas, nebaidoties izskatīties smieklīgi. Tas ir retais aktieriskais drosmes līmenis, kas raksturīgs tikai patiesiem meistariem.
Privātajā dzīvē, kurā nozīmīga loma bija laulībai ar aktieri Mārtiņu Vērdiņu, Mirdza Martinsone vienmēr centusies saglabāt līdzsvaru starp skatuves prasībām un rūpēm par bērniem Madaru un Mārtiņu Matīsu. Tas nebija viegli – aktiera dzīves ritms, izrāžu vakari un filmēšanas grafiki ir smaga nasta jebkurai ģimenei. Tomēr aiz spožās aktrises tēla vienmēr slēpās cilvēks ar savu privāto atbildību, klusuma alkām un pamatīgām vērtībām.
Šobrīd, skatoties uz Mirdzu Martinsoni, ir skaidrs – viņas spēks vairs nav jaunības šarmā. Viņas spēks ir tajā, kā viņa prot novecot. Viņa nav centusies noturēt laiku, viņa ir ļāvusi tam piešķirt savam tēlam vēl vienu, daudz dziļāku slāni. Viņa ir aktrise, kura atsakās no mākslīgiem izskaistinājumiem, izvēloties pašcieņu, pieredzi un patiesību. Mirdza Martinsone paliek Latvijas kultūras virsotnē ne tāpēc, ka reiz bija skaista, bet tāpēc, ka visus šos gadu desmitus viņa ir palikusi dzīva, asa, ironiska un nevaldāma savā būtībā. Viņa ir pierādījums tam, ka īsta leģenda nevis stāv uz pjedestāla, bet gan spēj staigāt pa zemi ar lepni paceltu galvu, zinot savu patieso vērtību.
