Mīlestība mēdz uzplaukt visnegaidītākajos brīžos, un kordiriģentes Agitas Rimšēvičas un bijušā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča stāsts tam ir spilgts pierādījums. Tagad, kad kaislības ap viņu privāto dzīvi ir nedaudz norimušas, Agita ir gatava atklāti dalīties tajā, kā sākās viņu kopīgais ceļš. Tas nebija nedz plānots, nedz prognozējams – tā bija nejauša tikšanās, kas pilnībā mainīja abu dzīves ritmu un prioritātes.
Viss sākās pavisam ikdienišķi, taču liktenīgi. Agita atceras, ka viņu pirmā sastapšanās notika pasākumā, kur viņa vadīja kori. Tajā brīdī nekas neliecināja, ka starp sievieti, kuras dzīve ir mūzika un harmonija, un vīrieti, kura ikdiena toreiz pagāja starp skaitļiem un augstāko finanšu politiku, varētu uzšķilties dzirkstele. Tomēr Ilmārs Rimšēvičs nebija tikai sauss baņķieris – viņš izrādīja neviltotu interesi par kultūru un kordziedāšanu, kas Agitu uzreiz piesaistīja.
Sākotnēji tās bija tikai sarunas par mūziku, par ritmu un kaislību, ko sniedz diriģēšana. Agita ar smaidu atzīst, ka Ilmārs viņu pārsteidza ar savu dziļo izpratni un to, ka viņā mīt mākslinieka dvēsele. “Viņš arī neslikti diriģē,” viņa nosaka, norādot uz Ilmāra spēju kontrolēt procesus un sajust kopējo skanējumu, pat ja tas notiek ārpus kora zāles. Šī kopīgā valoda kļuva par pamatu kaut kam daudz dziļākam nekā vienkārša pazišanās.
Tomēr ceļš uz laimi nebija nokaisīts tikai ar rožu ziedlapiņām. Sabiedrības uzmanība un pastāvīgais spiediens, kas pavadīja Ilmāra Rimšēviča vārdu, lika Agitai saskarties ar izaicinājumiem, kuriem viņa nebija gatava. Katrs solis tika vērots caur palielināmo stiklu, katrs kopīgs pasākums kļuva par diskusiju objektu. Bet Agita neļāva apkārtējo čalām ietekmēt viņas jūtas. Viņa redzēja vīrieti aiz amata un uzvalka – redzēja cilvēku, kurš spēj būt maigs, atbalstošs un neizsakāmi uzticams.
Viņu mīlasstāsts ir stāsts par divu nobriedušu cilvēku satikšanos, kuri zina, ko vēlas no dzīves. Tajā nav vietas pusaudžu drāmai, bet gan dziļai cieņai un kopīgām vērtībām. Agita uzsver, ka Ilmārs viņas dzīvē ienesa jaunu enerģiju, bet viņa viņam – miera ostu, kurā patverties no skarbās politiskās un ekonomiskās vides. Viņu kopīgie vakari, apspriežot jaunākos kora mēģinājumus vai vienkārši baudot klusumu, kļuva par abu dārgāko laiku.
Kordiriģente atklāj, ka tieši Ilmāra spēja saglabāt mieru un eleganci pat vissarežģītākajās situācijās bija tas, kas viņu apbūra visvairāk. Viņš mācēja iedvesmot ne tikai savus padotos bankā, bet arī viņu – radīt sajūtu, ka kopā viņi ir neuzvarama komanda. Šis stāsts joprojām turpinās, un katra jauna diena Agitai un Ilmāram nes jaunus atklājumus vienam par otru, pierādot, ka īsta mīlestība nebaidās ne no prožektoru gaismām, ne no skaudīgiem skatieniem.
