Latvijas kino un teātra leģenda Eduards Pāvuls, kuru tuvākie mēdza dēvēt vienkārši par Eidi, nekad nav bijis vienkāršs cilvēks. Viņa dzīve bija kā piesātināta kinolente, kurā katrs kadrs bija piepildīts ar neizmērojamu emociju gammu – no sprādzienbīstama temperamenta līdz smeldzošai ievainojamībai. Pāvuls bija tas aktieris, kurš uz ekrāna spēja aizdedzināt visu apkārtni, taču aiz šīs fascinējošās ārienes slēpās dvēsele, kas visvairāk tiecās pēc siltuma un patiesas pieķeršanās.
Viņa emocionālā pasaule sakņojās sarežģītā un tajā pašā laikā fascinējošā bērnībā. Eduarda māte Anna, ēteriski trausla krievu sieviete ar spēcīgu raksturu, bija tā, kas savā dēlā ielika pamatus viņa vēlākajam jūtīgumam. Dzimis nomaļā pirtiņā pie Lielupes, viņš jau no pirmajām dienām tika uztverts kā kaut kas īpašs. Anna bija sieviete, kura dzīvoja ar smeldzi sirdī – viņa ilgojās pēc dzimtenes un pārdzīvoja svešinieces statusu vīra Kārļa dzimtas vidū. Šī mātes emocionālā nestabilitāte, viņas biežās asaras un spēja izjust pasauli caur sāpēm kļuva par Eduarda mantojumu. Viņa meita Ilze vēlāk atcerēsies, ka tieši no vecmāmiņas tēvs bija mantojis šo spēju neapspiest emocijas – raudāt gan no prieka, gan bēdām, nebaidoties izrādīt savu iekšējo pasauli.
Šis dziļais emocionālais nospiedums padarīja Eduardu Pāvulu par aktieri, kurš spēja būt tik organiski patiess. Kad viņš spēlēja, viņš nespēlēja – viņš dzīvoja. Viņa slāviskā dvēseles stīga, kas atbalsojās mātes stāstītajās pasakās, vēlāk uzplauka viņa spilgtākajās lomās. Partnerība ar Dinu Kupli Dailes teātrī, iemiesojot Bezuhovu, bija virsotne, kurā Pāvuls izlika visu savu iekšējo uguni. Viņa skatiens, viņa žesti un pat klusums uz skatuves spēja pateikt vairāk nekā jebkurš teksts.
Taču, lai arī viņu mīlēja tūkstošiem skatītāju, Eduards Pāvuls pats bija cilvēks, kuram bija nepieciešams viens, vienīgais atbalsts. Viņš nebija no tiem, kas bauda fanu uzmanību kā trofeju – viņam tā nereti bija slogs. Viņš meklēja sievieti, kura spētu izprast šo viņa dabisko kvēlošanu un kaislīgo dabu. Kad viņš beidzot atrada savu īsto likteni, viņš to mīlēja ar tādu atdevi un nolemtību, ka visas pārējās sievietes pasaulē vienkārši izzuda. Viņa dzīvē bija vieta tikai vienai patiesai mīlestībai, kas kļuva par viņa stipruma zīmi, patvērumu no skarbuma un iedvesmas avotu. Tas bija vīrietis, kurš, būdams rūdīts kā jūrnieks un viltīgs kā Ceplis, sirdī palika mazs zēns, kurš vienmēr meklēja drošību mātes atmiņās un mīļotās sievietes pieskārienos.
