Sabiedrībā jau labu laiku virmoja visdažādākās baumas un mēlnesības, taču tagad klusuma siena ir sagrauta. Guntis Ulmanis, vīrietis, kura dzīvesgājums ir bijis tikpat krāsains, cik pretrunīgs, ir nolēmis beidzot likt punktu minējumiem un pirmo reizi publiski atklājis savas dzīves smagāko un intīmāko noslēpumu – paralēlo esamību divās ģimenēs. Šī nav stāsts par vieglu aizraušanos vai īslaicīgu dēku; tā ir dziļa, emocionāla un ilgstoša drāma, kas viņu ir vajājusi gadu desmitiem.
„Ir cilvēki, kas to saprast negrib,” viņš saka ar nogurumu balsī, un šajos vārdos ir jūtama ne tikai nožēla, bet arī zināma aizsargreakcija pret sabiedrības tiesājošo skatienu. Guntis atzīst, ka dzīvot divās dzīvēs nav bijis viegls lēmums un neviens no iesaistītajiem nav gribējis šādu iznākumu. Tā nav bijusi apzināta izvēle kļūt par sāpju avotu citiem, bet gan situācija, kurā sirds un pienākums ir nonākuši konfliktā, no kura nebija izejas.
Viņš atceras tos mirkļus, kad nācās lavierēt starp divām pasaulēm, cenšoties saglabāt kaut kādu privātuma ilūziju un pasargāt savus tuvākos no mediju un apkārtējo liekas uzmanības. „Tas nav viegli – vienmēr būt sardzē, vienmēr domāt, ko un kur drīkst teikt,” viņš atklāj. Ulmanis neslēpj, ka šāda divējāda eksistence ir prasījusi milzīgus emocionālos resursus. Tas ir bijis kā nemitīgs līdzsvars uz naža asmens, kur jebkura neuzmanīga kustība varēja radīt neatgriezeniskas sekas.
Sarunā viņš uzsver, ka daudziem ir viegli nosodīt no malas, neredzot to iekšējo cīņu, kas notiek aiz slēgtām durvīm. Cilvēki mēdz redzēt tikai fasādi, tikai ārējos notikumus, bet reti kurš aizdomājas par to cilvēcisko traģēdiju, kas slēpjas aiz katra šāda lēmuma. Guntis skaidro, ka viņš ir tikai cilvēks, kurš pieļāvis kļūdas, taču nekad nav vēlējies nevienam nodarīt ļaunu. Viņa atklātība ir kā mēģinājums izlīgt pašam ar sevi un beidzot brīvi elpot, neskatoties uz to, ko domās citi.
Šī atzīšanās ir kā spogulis mūsu sabiedrībai – vai mēs spējam pieņemt to, ka dzīve nav melnbalta? Vai mēs spējam saskatīt cilvēku aiz viņa izvēlēm, pat ja tās šķiet nesaprotamas un nepieņemamas? Guntis Ulmanis šodien ir atklātāks nekā jebkad agrāk. Viņš vairs nevēlas slēpties aiz aizspriedumiem vai klusuma. Šis ir stāsts par mīlestību, par zaudējumu, par nesaprašanu un, visbeidzot, par drosmi atzīties savās vājībās, kuras mēs visi – katrs savā mērā – nesam sevī. Tas ir stāsts par dzīvi, kas ir sarežģītāka, nekā jebkurš dzeltenās preses virsraksts spētu atspoguļot, un par cilvēku, kurš beidzot ir gatavs stāties pretī patiesībai.
