Klusums telpā kļuva gandrīzust taustāms, kad abu mākslinieku skatieni sastapās pēc gadiem ilgas stīvēšanās un izvairīšanās. Diriģents Ainārs Rubiķis neslēpj, ka pirms tuvākas iepazīšanās ar aktrisi un režisori Rēziju Kalniņu viņa galvā mājoja visai stingri sabiedrības radīti stereotipi. Viņš bija viens no tiem, kas viņu uzskatīja par nepieejamu ledus karalieni, kura tur visus pa gabalu. Taču liktenim bija savi plāni, un viss mainījās vienā mirklī. Kad viņš ieskatījās Rēzijas acīs, prātā pavīdēja pašironiska domiņa par to, ko viņš tur īsti cer atrast, bet vilkmes spēks izrādījās daudz spēcīgāks par jebkādiem prāta apsvērumiem un agrākajām norunām.
Abi neslēpj, ka sākotnēji mēģinājuši pretoties un sarunājuši sev, ka tā rīkoties nedrīkst, jo katram taču ir sava dzīve un savi ceļi. Tomēr magnētiskā pievilcība kļuva tik neciešami spēcīga, ka agri vai vēlu vajadzēja notikt apskaidrībai. Nonākot pie šīs atklāsmes, tapa skaidrs, ka citādi nemaz nebūtu varējis būt. Rēzija un Ainārs izjūt tādu tuvumu, it kā pazītu viens otru nevis no šīs desmitgades vai gadsimta, bet gan no piecpadsmitā vai sešpadsmitā gadsimta, no pašas mūžības dzīlēm. Tā nav vienkārša mirkļa aizraušanās, bet gan dziļa dvēseles pazīšanās un iepriekš lemts uzdevums, kura dēļ viņu ceļi vispār krustojās šajā pasaulē.
Šo neredzamo saikni nevar izstāstīt ar ierastiem vārdiem vai ielikt sausos formulas rāmjos. Tā ir tīra dvēseles valoda un sajūta, ka otru pazīsti bez mazākajiem paskaidrojumiem. Pat brīžos, kad viņi mēģināja bēgt viens no otra un stīvēties pretī dāvanai, ko dzīve nesa uz paplātes, pasaule pati salika visus punktus uz i. Šodien viņi ir absolūti pārliecināti, ka viņus kopā saveda augstāki spēki, kuru priekšā jebkura pretestība zaudēja jebkādu jēgu, atstājot tikai klusu apziņu par neizbēgamo.
